Pareizais un provocējošais 5
Renāte ir daudz lasījusi par sāpinātu bērnu audzināšanu. Secinājusi, ka vecākā meitene pieder pie “pareizajiem bērniem”, tādiem, kuri ir paklausīgi, mierīgi, izdarīs visu, lai mammai izpatiktu: “Bet es zinu, ka viņa to visu dara tikai tāpēc, ka sargās izdarīt ko nepareizi. Jo baidās, ka varētu tikt atstāta, aizvesta atpakaļ uz bērnunamu. Taču šīs izjūtas rada pastāvīgu trauksmi, kas bremzē attīstību.” Savukārt mazais meitēns ar savu uzvedību provocē – paskatīsimies, vai mani mīlēs arī tad, ja nebūšu laba? Renāte abas ved uz psihoterapijas nodarbībām. Šis pakalpojums caur Sociālo pakalpojumu aģentūru ir pieejams visiem Rīgā deklarētajiem audžuvecākiem.
Vasarā Pelču saietā pie maltīšu galda redzēju, kā Renātes bērni sēž mierīgi un rāmi apēd pasniegto. Bez niķošanās, kāda dažkārt ir ģimenēs palutinātām atvasēm, kas ņerkst, ka neēdīs šito zupu vai salātus… Diemžēl bijis tā, ka bioloģiskajā ģimenē trijotne bieži badināta. Tāpēc, labos apstākļos tikuši, bērni sākumā ēduši bez sāta sajūtas visu, ko dod, un daudz. Tagad kļūst labāk, nu jau spēj pateikt, kas garšo un kas ne…
Ja ir četri bērni, tad ikdienā visiem ir jābūt patstāvīgiem, jāspēj paēst, apģērbties noteiktā laikā. Tas saplānots pa minūtēm – darba dienā visi ceļas pusseptiņos un pusastoņos izbrauc no mājām maršrutā bērnudārzs–skola–darbavieta. Psihologi saka, ka bērnam ļoti svarīgi, lai ir laiks, kad mamma velta nedalītu uzmanību tieši viņam. Renāte sākumā iecerējusi, ka ik vakaru vismaz 20 minūtes spēlēsies pa vienam ar katru bērnu. Bet dzīvē jau tā neizdodas, mazais brālis prasās klēpī arī māsai paredzētajā laikā.
Ziemassvētkos visi kopā ies uz baznīcu un mājās ceps piparkūkas.
“Valsts taču maksā pabalstus…”
Interesējoties par aizbildniecībā ņemamiem bērniem, Renāte ir dzirdējusi dažādus likteņstāstus. Diemžēl ir ģimenes, kam bērni ir vajadzīgi tikai naudas dēļ. Ja naudas nav, tad nav par ko dzert. Jo vairāk bērnu, jo vairāk naudas… “Bērnunamā bija jaukas dvīņu meitenītes, bet sociālā darbiniece stāstīja, ka viņas nav juridiski brīvas,” atminas Renāte. Jo vecāki ierodas regulāri un apgalvo, ka nekad neatteiksies no saviem bērniem. Kaut bērni neapkopti, nepaēduši, atstāti novārtā… Taču – par bērniem valsts maksā pabalstus.
Renāte ir pārliecināta, ka ir jāstrādā ar bioloģiskajām ģimenēm, lai no tām nebūtu jāizņem bērni: “Es piekrītu, ka valstij naudas ir nepietiekami, bet varbūt ir jārēķina mazliet citādi? Vai bērna uzturēšana bērnunamā neizmaksā dārgāk? Un bērnunams jau ir tikai sākums.
Man liekas, ka mēs par maz strādājam ar tādām ģimenēm, kur bērni atstāti novārtā. Domāju, ka cilvēks pats pēc būtības nav ļauns. Ka māte sit bērnam ne tāpēc, ka viņa ir ļauna, bet pašai mātei ir kādas psiholoģiskas problēmas. Ir taču jābūt sociālajiem dienestiem, kas palīdz to saprast, palīdz dzīvot citādi. Daudz vairāk ir jādara pašvaldībai tajās vietās, kur ir riska ģimene! Domāju, ka varam izdarīt daudz vairāk, ja vien gribam.”
