Vispirms adoptēja puiku 5
Uz jautājumu, kas pamudināja uzņemties rūpes par likteņa nelutinātajiem, Renāte atbild, ka, vēl būdama maza meitene, mammai vairākkārt lūgusi: vai mēs varētu paņemt kādu bērniņu no bērnunama.
Iesniegumu bāriņtiesai par vēlēšanos adoptēt jebkura dzimuma bērniņu līdz viena gada vecumam Renāte ar vīru uzrakstīja 2008. gada augustā. Pēc pusgada, kad speciālisti atzinuši, ka ģimene ir piemērota, sākās bērniņa gaidīšana. Dēlam tika iedots jauns vārds un arī uzvārds. Tagad Renātes bijušais vīrs dzīvo citur, taču ir saglabātas labas attiecības, un puika ar tēvu bieži satiekas. Zēns zina, ka viņš ir adoptēts.
Mamma atminas: “Pirmajā reizē, kad viņš četru gadu vecumā pajautāja: “Vai es nevaru viņai piezvanīt? Nu, tai tantei, kurai es piedzimu?”, tad, kaut iepriekš biju izlasījusi kaudzi literatūras par dažādām situācijām, bija sajūta, kā stāvot bezdibeņa malā. Es nobijos, nebiju gatava šim pavērsienam. Tas taču ir mans bērns! Tad pajautāju – kāpēc tu viņai gribi piezvanīt?”
Dēls atbildējis, ka taču nezina, kāda viņa izskatās. Renāte apjautusi, ka jau tik mazam bērnam ir sajūta: es neesmu daļa no tevis, es nāku no kaut kurienes, par ko neko nezinu…
“Kāpēc es nevarēju piedzimt šai mammai…”
Jaunākie bērni izņemti no bioloģiskās ģimenes pagājušogad un pēc tam pusgadu mituši bērnunamā. Dzīvojot pie Renātes, septiņgadīgajai meitenei sejas izteiksme no iepriekš nemitīgi rūpju māktas mainījusies uz mierīgu. Skolā viņa vēl neiet, apmeklē bērnudārzu, lai panāktu emocionālajā attīstībā iekavēto. Trīsgadīgais puisītis runāt sācis tikai tad, kad nokļuvis pie Renātes. Reiz, kad Renāte vedusi bērnus satikt Rīgā iebraukušo bioloģisko mammu, jaunākā meitenīte, kam pieci gadi, visu turpceļu satraukusies: “Mēs taču viņu tikai satiksim, ja? Tu taču viņai mūs neatdosi, vai ne? Pēc tam vedīsi atpakaļ uz mājām pie sevis, vai ne? Mēs esam tikai tavi bērni, vai ne?”
Renāte nezina, cik ilgs būs laiks, kamēr bērni kļūs juridiski brīvi un pieejami adopcijai. Tāpat vēl nav zināms, vai viņus adoptēs vai bērni paliks pie viņas aizbildniecībā. Bet ir liela vēlme palikt visiem kopā. Lielā meitene reiz auklītei teikusi: “Kāpēc es nevarēju piedzimt šai mammai…” Sākumā ļoti daudz runājusi par bioloģisko mammu, tagad piemin tikai kādreiz vakara lūgšanās. Kad bioloģiskā mamma kādreiz piezvana, grib ar meitenēm parunāties, meita vaicā Renātei: “Vai man ar viņu jārunā? Par ko lai runāju?”
Iemīl iepazīstot
No valsts Renāte par visiem četriem kopā tagad saņem aptuveni divsimt eiro. Par trīs bērnu uzturēšanos bērnudārzā un visiem pulciņiem iznāk maksāt vairāk par šo summu. Bērnus viņa ved uz peldēšanas un dejošanas nodarbībām, kā arī algo auklīti. Renāte strādā juristu firmā un spriež, ka varētu bērnus uzturēt pati arī bez valsts atbalsta (to, ka juridiski brīvus bērnus bāriņtiesas vēlas dot nevis aizbildniecībā, bet gan adopcijā, viņa izskaidro kā priekšrakstu pildīšanu par valsts naudas taupīšanu).
“Cilvēku iemīli iepazīstot,” četru bērnu mamma ir pārliecināta. “Var jau būt, ka ir brīnišķīgi cilvēki, kuri spēj iemīlēt to mazo jau brīdī, kad viņu ierauga. Kad sākas dzīve kopā, ir pārsteigumi: redzi, kā piecgadīgais vai septiņgadīgais reaģē un nodomā – paskat, kā! Tad sākas pielāgošanās, pieņemšana. Kāpēc viņa sēž tā piepūtusies? Ko es izdarīju tādu, ka viņa tā reaģē?”
Ieminos, ka zinātnieki izpētījuši – temperaments, rakstura atvērtība, uzskatu noturība ir atkarīga no gēniem. Citas ģimenes baidās adoptēt, jo nav taču zināms, kādi iedzimtības faktori vēlāk atklāsies. Uz to Renāte atsaka – bet ar bioloģiskajiem bērniem arī nav iepriekš paredzams, kādi gēni un rakstura īpašības būs, kādu draugu kompānijā var nokļūt: “Domāju, ka šobrīd ir gan daudz literatūras, gan pieejama psihoterapeitu palīdzība, kā arī adoptētājiem un audžuģimenēm ir biedrība un reizi mēnesī Rīgas domes rīkotas tikšanās. Nav tā, ka esi viens ar savu problēmu.”
Ja vēlies uzzināt, kāds cilvēks tu esi, tad vajag adoptēt bērnu! Sarunas biedre to piemin kā vairākkārt adoptētāju vidū pa pusei jokojot, pa pusei nopietni atkārtotu atziņu. Jo šis solis maina cilvēku. Ja esi kādreiz par sevi domājusi – esmu tik balta, tik pūkaina, gluži vai eņģelis, visu daru tik pareizi un zinu, kā vajag, tad pēc bērnu ierašanās sāc domāt citādi. “No februāra sāku mācīties pacietību, pazemību, piedošanu, iecietību, neļaut vaļu savām ambīcijām… Vecākais dēls, ko pieņēmu kā zīdainīti, auga tāds, kādu es viņu veidoju. Bet tagad man pretī stāv divas lielas meitenes, kuras saka: “Es daru tā.” Un sāku pieņemt, ka var arī tā. Man ir sajūta, ka es tagad dzīvē daru to, kas man patiešām ir svarīgi, kas man ir vajadzīgs pašai kā cilvēkam. Mēs palīdzam viens otram – es viņiem izaugt, viņi man kļūt par labāku cilvēku.”
