Šoreiz – par diviem albumiem, kas izdoti jau pērn, taču nepelnīti palikuši ārpus apskatu redzesloka. Tajos ieskaņotie mākslinieki ir publikas ievēroti un profesionāļu godalgoti – “Elektrofolk” ir saņēmis “Mūzikas ierakstu” gada balvu “Zelta mikrofons” tautas mūzikas kategorijā, bet Nepieradinātā folka orķestra mūziķi iekarojuši klausītāju sirdis koncertdarbībā, kas īpaši uzrunājusi noteiktu auditoriju. Kopīgs abiem ir vārda “folk” izmantojums grupu nosaukumā, lai gan katra grupa to aizved citā virzienā un parāda visai plašas iespējas, kā interpretēt folkloras materiālu.

Lasītākie

Skabejeva ārdās: Krievijas propagandisti sašutuši par Trampa rīcību saistībā ar Ukrainu 5

Numeroloģija un skaitļu maģija: kā jūsu tālruņa numurs ietekmē jūsu likteni un kad to mainīt? 27

Krievijā valda histērija: izbojāta Putina inaugurācija 201

Lasīt citas ziņas

“Elektrofolk” albums ir pieredzējušu mūziķu projekts. Ierakstu veidojis gan sitaminstrumentu meistars, džeza mūziķis, ar koklētāju Laimu Jansoni jau agrāk folklorisko garšu izbaudījušais Artis Orubs, gan basģitārists Ainārs Majors, gan ģitāriste Ilze Grunte, kas ir šķērsojusi dažādu stilu un žanru robežas. Te arī multiinstrumentālists, akordeonists, dūdinieks un stabulnieks Edgars Kārklis ar māsu vijolnieci un spēkpilnās, it kā mazliet aizlauztās, īpatnēji trīsuļojošās balss īpašnieci Kristīni Kārkli-Puriņu – abi kā tautas mūziķi ir nākuši no Līvānu folkloras kopas “Ceiruļeits”. Ar savu akadēmiskās izglītības un māk-­
slinieciskās pieredzes bagāžu Kristīne, tāpat kā viņas brālis, jau labu laiku veido spēcīgu tradicionālās mūzikas interpretāciju līniju. Nez kā būtu, ja pirms 200 gadiem dzīvojošiem spēlmaņiem pēkšņi pavērtos iespēja izmantot mūsdienu tehniskās iespējas? Droši vien tad mūsu tautasdziesmās, to tekstā un melodijās, ritmiskajās struktūrās iekodētā spēcīgā enerģētika latgaliešu un kuršu (suitu) vēstījumā un valodas pirmatnējībā izlauztos arī elektroniskos, perkusiju paspilgtinātos risinājumos. Tāpat kā tas izdodas “Elektrofolk”. Latgaliešu valoda un folklora jau labu laiku kā celta goda vietā, pateicoties daudzu šodien darbīgo tautas mūziķu dzimtu saknēm vai mīlestībai uz arhaisku, nesamākslotu izteiksmību. Varbūt arī tāpēc, ka latgaliešu folklora tiešāk un dabiskāk mūsu apziņā spēj atdzīvināt snaudošās saites ar arhaisko pasauli, nesagānīto dabu un modināt nostalģiju pēc tradicionālā dzīvesveida. Tā ir mūsu tieksmju daļa, kas modernajā pasaulē diemžēl netiek akceptēta, taču mūsu uztverē tā dzīvo pirmatnēji skaista un spēcīga. Un kas gan var liegt folkloras materiālam veidot modernas roka, džeza, ambientās mūzikas iedvesmotas versijas? Albuma veidotāji teic: “Mūsu mūzikā jūs saklausīsiet karstu vasaras dienu, sajutīsiet Jāņu nakts miklo vēsumu un čigānu dejas trakumu, olenderu (lasi – holandiešu) laivā saredzēsiet miglas taurētāju, kā arī iegūsiet mieru un spēku tāpat kā putns, kas atpūtina spārnus pēc ilga lidojuma.” Albums patiešām spēj dot spēkus un spārnus.

ASV paziņo par sešus miljardu dolāru militāro palīdzību Ukrainai: “Viņiem ir vajadzīgi ne tikai “Patriot””

“Publiskajā telpā notiekošais ļoti atgādina iestudētu realitātes šovu, kurā katru nedēļu ir jauna sērija,” “Jaunā vienotība” vēršas KNAB

VIDEO. Izpildīta nozīmīga gastronomiskās diplomātijas misija! Francijas vēstniecei Latvijā pasniegta īstās franču karbonādes recepte

“Antarktīda kūst!” saka cita ieraksta autori Nepieradinātā folka orķestra albuma nosaukumā. Sasalums mitējas, viss mainās. Stilistisko robežu šķērsošana kļūst par normu. Albuma noformējums, risināts hipsterīgi naivistiskā stilā, slēpj tikpat hipsterīgu pieeju mūzikai, kurā akustiskie instrumenti – vijole, ģitāra, flautas un virkne citu – auklē panaivas, bet mīļas muzikālas formulas un formas. Mūzikā mijas bildes un noskaņas kā hipiju lupatdeķītis – krāsains, plandošs, darināts no visa, kas atrodams un paceļams mums apkārt virmojošajā skaniskajā telpā. Te uzķeramas atskaņas no bardu instrumentālmūzikas elementiem līdz tālu un eksotisku zemju folkloras motīviem un citātiem, kas popsīgi jukjukām saaudušies vienotā veselumā. Andreja Grimma veidotās kompozīcijas ceļ “Tiltus pār bezgalību”, stāsta par kalējiem un zelta zivīm, sēžas “Austrumu ekspresī”. “Ivans un Danmoras meitenes” dejo, tāpat kā to dara kāds Mihaēls “Psihopāta Mihaēla dejā”. Bet nobeigumā tiek uzbērts “kalns, no kura var redzēt visu pasauli”. Zīmīgi, jo termins “pasaules mūzika” tiek izmantots, lai apzīmētu folkloras interpretācijas, kas šķērso laikus, teritorijas un vieno šķietami pat nesavienojamas lietas eksperimentālā veselumā. Čellists Kārlis Auzāns, multiinstrumentālists Andrejs Grimms, sitaminstrumentālists Nauris Babris un virkne citu mūziķu (kopā 11, viņu vidū ir arī flautistes Līva Upīte un Katarīna Ignatoviča) rada skaņu pasauli, kas iztālēm atgādina Ingus Baušķenieka un Imanta Kalniņa meklējumus.