Dabā
Zaļā dzīvošana

Bogustovs pārliecinājis vecmāmiņu šķirot atkritumus peļņas nolūkos 16


Ansis Bogustovs
Ansis Bogustovs
Foto – Zane Bitere/LETA

Žurnālists Ansis Bogustovs, padzīvojot ilgāku laiku ārzemēs, nonācis līdz atziņai, ka šķirot atkritumus nemaz nav sarežģīti. Atgriezies dzimtenē, joprojām turpina to darīt un mudina arī citus – ne tikai sievu un četrus bērnus, bet arī vecmāmiņu Bauskā, kaimiņus Imantā un tagad – Rīgas centrā.

Ansis ir viens no aktuālās kampaņas “Šķiro! Tas ir vieglāk, nekā šķiet!” dalībniekiem un žurnālā “Mājas Viesis” dalās pieredzē, kā zaļākai dzīvei piedabūt pat pašu slinkāko pilsoni. Starp citu, ja Latvijā 2020. gadā līdz pusei nesamazināsies nešķiroto atkritumu un par trešdaļu bioatkritumu apjoms, valstij draud nepatikšanas*.

 

Šķiro un ietaupi četrkārt 

Pēdējo piecu gadu laikā trīs reizes esmu mainījis dzīvesvietu un lepojos, ka aiz manis paliek nevis miskaste, bet atkritumu konteiners. Apsaimniekotājam Imantā par šķiroto atkritumu konteineru tik ilgi īdēju, ka beidzot viņš saprata – mierā nelikšos – un to sagādāja. Taču pagāja trīs mēneši. Pa to laiku sakrātos papīrus krāvu mašīnā un vedu pie vecmāmiņas uz Bausku, jo tur bija konteiners.

Esmu traks mazdēls – izdevās pārliecināt arī savu vecmāmiņu, ka vajag šķirot. Lai viņa sāktu rīkoties, “nostrādāja” ne jau globālā sasilšana un attieksme pret dabu, bet nauda. Agrāk atkritumus izveda reizi nedēļā, bet tagad, kad kārtīgāk nošķiro bioloģiskos atkritumus, reizi mēnesī un pat retāk. Sanāk laba akcija – ietaupi naudu četrkārt.

Sāciet runāt arī ar savām vecmāmiņām. Kā man izdevās Imantā sacelt kājās vai visas apkārtnes tantiņas no deviņstāvu mājām. Sēž viņas parasti uz soliņa un aprunā garāmgājējus, eju klāt un saku – paldies, kundze, ka sākāt šķirot atkritumus, cik labi būtu, ja visas jūsu kaimiņienes arī tā darītu. Neticēsit – pēc kāda laika šķirotāju skaits ievērojami pieauga. Tantiņu spēks daudzdzīvokļu māju rajonā ir milzīgs. Padariet šķirošanu par svarīgu nevis hipsteru, bet tantiņu paaudzei, stāstiet, ka pasauli var izglābt viņa. Sākumā neticēs, trīs dienas būs jāpārdomā, bet pēc tam kļūs par labāko šķirotāju valstī. Iestartējam to kā sociālu kustību arī vecākajai paaudzei.

Prātoju, kāpēc esam sabiedrība, kur atkritumu šķirošana nav stilīga un pašsaprotama lieta. Vieni saka – ja nebūs konteinera trīs metrus no gultas – nešķirošu, citiem tas nav prestiži – izbrīnīti skatās, kā es lādēju pirkumus izlietotā kartona kastē, nevis kā viņi – veikala plastmasas maisiņā. Attaisnojas, ka maisiņš noderēs miskastei. Cik tad to vajag? Žurnālista gaitās filmējot Latvijas atkritumu izgāztuves, redzēju, kā tās mainīja krāsu atkarībā no akcijām – “Tudiš pīp” dienā viss Getliņu kalns bija dzeltens, kad visi skrēja uz “Maksima” atlaidēm – balts, kad trakās dienas “Stockmann” – dzeltens.

 

Soda naudu lai maksā rīdzinieki 

Latvijas nešķirošanas stāstu lielākoties rada rīdzinieki. Tas ir apkaunojums! Citur šķiro jau vairāk nekā desmit gadus, un nav attaisnojuma, ka Rīga to nav varējusi izdarīt, zinot, cik tā bagāta. Tātad – pārbagāta, lai atļautos ko tādu kā nešķirot. Tas ir amorāli. Turklāt vienas pilsētas neizdarība rada draudus valstij iedzīvoties lielās soda naudās. Tad maksājiet tās no Rīgas budžeta – to saku kā rīdzinieks.

Tagad dzīvoju mājā, kur pagrabā atrodas restorāns – bārs. Biju šokā, kad uzzināju, ka sabiedriskās ēdināšanas iestādēm nav spiesta lieta šķirot atkritumus. Kas notiek – kā nāk piektdiena, sestdiena, svētdiena, mūsu konteiners stāvgrūdām pilns ar maisiem no šā restorāna. Viņi pat neaizdomājas, ka, nešķirojot atkritumus, maksā vairāk! Sāku runāt, ka vajadzētu šķirot, ir jau liels panākums, ka šā gada laikā vismaz sāka atsevišķi vākt papīru – viņu dēļ esam dabūjuši vēl vienu makulatūras konteineru. Pagaidām kastes vēl nesaplacina, taču es saprotu, ka visu uzreiz nevar sasniegt, tas būs nākamais solis.

Esmu vēl “psihāks” – pirms trim nedēļām gāju pie kaimiņienes, jaunas meitenes, kas bija izmetusi nepareizā konteinerā pasta sūtījuma papīra iepakojumu. Uz tā bija viņas vārds, uzvārds un adrese. Parunājām. Kad gadās reizē nest ārā miskasti, viņa mani sveicina. Kaimiņiene ir sapratusi, kurā miskastē kas jāmet. Dažreiz mums jābūt piekasīgiem līdz idiotismam, lai pārējos pamudinātu šķirot atkritumus.

Dēls ir vēl neatlaidīgāks par mani. Vakar ielidināju pie nešķirotajiem atkritumiem mazu stikla pudelīti, jo bija vienīgā šīs nedēļas stikla atkritumos, taču viņš to izvilka no miskastes un teica, lai es pats pa ceļam iemetu šķiroto atkritumu konteinerā.

 

Saistītie raksti

* Eiropas Komisija (EK) var ierosināt Eiropas Savienības Tiesai (EST) piespriest Latvijai soda naudu vai kavējuma naudu. Vienreizējā soda maksājuma minimālā summa ir noteikta 392 000 eiro apmērā. Par vienu dienu minimālais soda naudas apmērs noteikts 156,40 eiro, maksimālais – 3128 eiro, kavējuma nauda – no 462,40 līdz 27 744 eiro. EST var noteikt arī citas soda naudas summas, nekā piedāvājusi EK.

 

Lorem ipsum
FOTO: Leta

Uzziņa

Tikai 45% Latvijas iedzīvotāju šķiro sadzīves atkritumus.

Vairāk to dara sievietes, seniori un jaunieši līdz 24 gadu vecumam.

Visčaklāk – Vidzemē: atkritumus šķiro 55% vidzemnieku.

Visslinkāk – Rīgā: atkritumus šķiro 35% rīdzinieku.

Nešķiro, jo:

• tuvumā nav dalīto vākšanas konteineru (63%);

• ieradums izmest atkritumus vienā tvertnē (24%);

• šķirošana rada neērtības (17%);

• nav skaidrs, kāpēc tas būtu jādara (7%).

Tādējādi tikai ap 20% atkritumu nonāk otrreizējā pārstrādē.

 

Avots: Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas informācija

 

LA.lv