Viedokļi
Feļetoni

Egils Līcītis: Ko spēj mītiņotājs parastais – puisis ar ermoņikām un dūšu 16


Ansis Ataols Bērziņš
Ansis Ataols Bērziņš
Foto LETA

Mītiņot Latvijā drīkst tikai organizēti. Vai četru sabiedrisko attiecību firmu nodrošinātā pasākumā vai autobusiem atvedot “Saskaņas” rokaspuišus, kas maskēti par arodbiedrības malačiem.

Labā sabiedrība aizvien rāda raižpilnu vaigu, kad satrunējušos režīmos, korupcijas saēstās valstīs izrēķinās ar “citādi domājošiem”, sit pipkām, sviež cietumos. Atgādināsim uz mata līdzīgus apstākļus kādā demokrātiskā zemē pirms astoņiem gadiem. Pie varas bija negodīgās vēlēšanās noformēta valdība, kur KNAB vainīgās partijas sodīja ar miljonu summām par krāpšanos ar pozitīvisma kampaņām. Cilvēki aizgūtnēm vārījās par politiķu pērkamību, ignoranci pret vēlētājiem, un šie šleseristi, šķēlisti, pārējie tumsas spēki uzskatīja, ka tautas dzīvošanai jānotiek pēc viņu prāta. Nemākulīgā vadībā Latvija smagi strandēja ekonomiskā krīzē un atradās bankrota priekšā. Glābjoties bija spiesta aizņemties līdzekļus no SVF, PB, no daudz prasmīgāk pārvaldītās Igaunijas. Kad Latvijas finanšu ministrs par latu sāka uzpirkt brūkošas bankas bija skaidrs, ka gāzi grīdā spiedēji valsti nodzīvojuši līdz kliņķim, un cilvēki karikatūrisko pārvaldi citādi nedēvēja kā par mafiju.

Gluži pamatoti veidojās plaisa un konfrontācija starp varu un tautu. Pilsoņi ar pašcieņu un stāju nevēlējās, ka tēviju pārvalda mēra sajūtu zaudējuši mafiozi. Sašutums izvirda 13. janvāra demonstrācijā, kur Saeimai kā varas patvaļas simbolam izsita logus, pabojāja fasādi. Notikums nosvērtiem latviešiem it kā pretdabisks. Kā šādos protestos gadās, pilsoniski aktīviem tūkstošiem pieklīda antisabiedriski elementi, miera jaucēji kumeļa prātā un traumētu psihi. Tautas dusmu izlaušanās ne vienmēr ir juridiski korekta. Taču Rīgā pēc 13. janvāra sākās varas agonija, uzticību zaudējušie politiķi saprata, ka tiem dots ierobežots laiks mantu aizvākšanai no Jēkabielas nama. Pēdējā brīdī, nobijušies kā diegi, svaidīto deputātisko rumpju aizsardzībai izsauca pusarmiju un norobežojās no tautas, bloķējot pieejas Saeimai ar metāla sētām. Nākamajās vēlēšanās ar biļeteniem kā bruģakmeņiem no politiskās aprites izsita visvairāk vainotās partijas TP un LPP. Lai kā pārģērbtos “tiesiskuma un labas pārvaldības kolosi” un stabilitātes garanti, tie vairs nespēja ielīst pie amatiem un silēm, kur veģetējuši. Vēlētāji sašmucējušos spēkus nogādāja šrotā un ilgi nevarēja nomierināties, kāpēc dažs labs par sastrādāto nesēž būrī.

Režīms savlaicīgi bija spēris asimetriskus soļus 13. janvāra demonstrantu vajāšanai, mītiņotājus uzrādot kā pūli nobristos apavos, deklasētus nekārtību cēlājus, kas citu nav pelnījuši kā apsūdzēto solu un restes. Publiku pārliecināja aplaudēt, ka noziedzniekus nogādās kūdras rakšanā vai akmeņlauztuvēs. Demonstrantu vajāšanai no ķēdes palaida policijas suņus, piesaistīja milzu resursus, vienā maisā ķerot akmeņu sviedējus ar šnabenes izlaupītājiem. Prokuratūra, tiesa paklausīgi gadiem piedalījās politiķu uzspiestā farsā, kaut profesionāla izmeklēšana būtu sašķirojusi, kurš protestēja, cēlu, patriotisku mērķu vadīts un par nīstā režīma gāšanu pelnījis kaut godarakstu, un kuram hulītim jāpiemēro pants. Jaukā, garšīgā procesiņā notiesāja desmitus, kurus dabūja rokā, un visbargāk – par mutes palaišanu – triju bērnu tēvu, folkloristu Ansi Ataolu Bērziņu, kurš vīdēja tiešraides kadru priekšplānā. Puisim ar ermoņikām un lielu dūšu, kurš principiāli neatzīst vainu, jāsēž 1,8 gadus. Lai pasīvie redz, pie kā noved skrūvīšu Neo vai Bērziņa sacelšanās pret mafiozu sistēmu. Mītiņot Latvijā drīkst tikai organizēti. Vai četru sabiedrisko attiecību firmu nodrošinātā pasākumā, studentiem stīvējoties par augstskolas pastāvēšanu, vai autobusiem atvedot “Saskaņas” rokaspuišus, kas maskēti par arodbiedrības malačiem. Tagad vienā ES valstī būs kā Krievijā – ar starpību, ka Maskavā disidentus pēc 15 sutkām izlaiž no ķurķa, Latvijā piespriež gadiem ieslodzījumu.

LA.lv