Mobilā versija
+7.0°C
Sarmīte, Tabita
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
24. marts, 2013
Drukāt

Valdajā, kur piedzimst Daugava

Foto - Vivanta VolkovaFoto - Vivanta Volkova

Kur sākas mūsu Daugava? Tur, gleznainās Valdaja augstienes Korjakinas purvā… kā neliels strautiņš. Smēlusies spēkus, no Dviņecas ezera Daugava jau iztek kā neliela upīte, bet no Ohvata ezera – teju 15 metru platumā. Bagātais Valdajs ir šūpulis ne vien varenām upēm, tostarp Volgai, bet arī zivjaudzētavu zinātniskajiem pētījumiem un zvanu liešanas tradīcijām.

 

Un, protams, neviens, kam dvēseles stīgas jūtīgi reaģē uz dabas skaistumu, te nespēj palikt vienaldzīgs, tāpēc Valdaja nacionālā dabas parka ekotūrisma takas ir īsts baudījums dabas mīļotājiem. Ne velti jau padomju gados komunistiskās partijas nomenkulatūras darbinieki brauca relaksēties uz elitāro atpūtas namu “Valdajs”, kas nestāv tukšs arī šajos laikos – piemēram, numuriņš, kur savulaik mitis biedrs A. Kosigins, maksājot ap 3000 rubļu. Uz savu rezidenci Valdaja ezera pussalā regulāri brauc atpūsties prezidents Vladimirs Putins.

 

Gleznainais dabas parks

Valdaja ezeram, Valdaja augstienei veltīts daudz tēlainu dzejas, prozas rindu, skaņdarbu un gleznu, jo te labprāt braukuši baudīt mieru un dabu slaveni mākslinieki, dzejnieki, rakstnieki un komponisti (A. Puškins, A. Tolstojs, A. Radiščevs, N. Ļvovs, A. Hercens, N. Rimskis-Korsakovs, A. Gerke, N. Rērihs, V. Bianki u. c.). Senākos laikos vietējiem ļaudīm te bijušas kulta pļavas, rituālu akmeņi un dziedinoši avotiņi, kristieši te uzstādījuši krustus, būvējuši lūgšanu namus un klosterus. Stāsta, ka mūki, lai pasargātu skaistos mežus no izciršanas, lielas platības atpirkuši no vietvalža Aleksandra Meņšikova, par ko tas savukārt izpelnījies pamatīgu brāzienu no cara Pētera I, kad viņš kārtējo reizi braucis cauri Valdajam. Vēlāk, 1921. gadā, pat Ļeņins esot parakstījis lēmumu, ka meži uz Valdaja ezera salām ir neaizskarams dabas piemineklis. Pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados dabas aizsargi panāca, ka te izveido dabas rezervātu, kura pastāvēšana līdz ar Otro pasaules karu tika pārtraukta.

Kad mežu izciršana astoņdesmitajos gados uzņēma lielus apgriezienus, vietējie sāka uztraukties un dedzīgi vāca parakstus. Neskatoties uz mežizstrādātāju protestiem, tika nodibināts Valdaja nacionālais dabas parks. Tagad uzcelta arī vairākstāvu parka administratīvā ēka, kur ekspozīcijas iepazīstina ar apkaimes gleznaino un pirmatnējo dabu, tās retumiem un skaistajām ainavām.

Lai izrādītu dabas takas, kas te ir dažāda veida – pastaigu, ekoloģiskās, atveseļojošās, mācību, informatīvās un zinātniskās –, parka speciāliste Tatjana Gerasimova un Valdaja pilsētas mērs Anatolijs Mišins aicina ekskursijā, kas noslēdzas romantiskā guļbūves namiņā, kur mūs sagaida bagātīgi klāts galds. Kūpoša zivju zupa, gardas uzkodas krievu gaumē un arī “Piecu ezeru” “ūdentiņš” atraisa pilsētas mēra mēli, uzsaucot džentlmeniskus tostus par sievietēm, māmiņām un draudzību…

Gana labumu baudījuši, vērojam saulrietu ezerā, kur attālu no krasta stāv interesanta laiva ar pamatīgu kajīti un kūpošu skursteni. Mērs lepni nosaka – tā ir pirtiņa īpašas noskaņas baudītājiem. Un tādu te netrūkst – ejam garām četrstāvu atpūtas namam, kura logos sāk iedegties gaisma, gaidot rindu uz pirtsprieku baudīšanu ezera vidū vai vakarējot klusākā un mierīgākā gaisotnē.

Parka darbiniece Tatjana stāsta, ka atpūtas namu šajā apkaimē ir ļoti daudz, arī vietējie iemanījušies piepelnīties, savās privātmājās piedāvājot naktsmītni dabas cienītājiem, tūristiem un kaislīgiem makšķerniekiem. Tie nesmādējot arī lauku vienkāršību un nemeklē eiropeiskus smalkumus un komfortu. Pēdējā laikā manīts, ka īpašumus šeit cenšas iegādāties ziemeļu reģionu cilvēki no Murmanskas, Noriļskas neilgi pirms aiziešanas pensijā, lai dabas klusumā un skaistumā vadītu savas vecumdienas. Ļoti pieprasīti esot dzīvokļi Valdaja pilsētā.

 

Valdaja zvanu mēles
W1

Valdaja pilsētas lepnums ir Krievijā vienīgais zvanu muzejs, kas iekārtots Svētās Katrīnas baznīcā (tā pēc arhitekta Ļvova projekta celta carienei Katrīnai II). Muzeja ekskursiju vadītājs, mūs sagaidot, demonstrē izcili skanīgu zvanu spēli, no kuras tirpas vien skrien. Jāteic, ka šo zvanu mēles pārsteidz ar izcili dzidru skaņu, toņu dažādību, skanīgi vienojoties harmoniskos akordos. Ekskursijas vadītājs gan atgādina, ka pasaulē izstrādātas pat formulas, pēc kurām katrai notij atbilstoši var izgatavot noteikta lieluma un proporciju zvanu, tomēr pareizticīgie galveno uzmanību veltot zvanīšanas ritmam. Lai ritmu nenojauktu, zvaniķis parasti pie sevis dzied vai runā kādu noteiktu frāzi. Kad pilsētā zvana vairākos baznīcu torņos, tad zvaniķi var pat ‘sarunāties” savā starpā. Mūsu gids izteiksmīgi un skanīgi sauc: “по чем треска, по чем треска?” (no krievu – par cik šodien mencas, par cik mencas?), un pretējā pilsētas pusē pie tirgus atskanot: “по три с половиной” (par trīsarpus rubļiem).

Valdaja apkārtnē darbojušās pat četras zvanu lietuves. Te, varētu teikt, aizsākumu guvušas visas tagad slavenās Krievijas un Ukrainas zvanu lietuves, veidojot zināmas tradīcijas. Muzejā saules staros spoži iemirdzas meistardarbi, rotāti ar uzrakstiem un ornamentiem.

Liela ekspozīcijas daļa atvēlēta zvanu vēsturei, lūk, sens ķīniešu ganu zvaniņš, kāds darināts 6. gs. pirms Kristus, blakus dažāda lieluma, formu un rotājumu zvaniņi, pat kaklarotas no tiem. Var aplūkot dekoratīvus galda zvaniņus, kādi bijuši katra sevi cienoša aristokrāta mājā – tie lielākoties bija speciāls pasūtījums kādam meistaram, greznoti ar filigrānu monogrammu vai veidoti ar kādu simbolisku figurālu veidojumu virs paša zvaniņa: eņģeli, pūci, vējdzirnavām u. tml. Ir arī gauži nenopietni darinājumi zvaniem neraksturīgās formās, piemēram, kā miniatūrs retro tālruņa aparāts…

Uzskata, ka mūsdienu kristīgo baznīcu zvani radušies Itālijā, Kampaņas provincē, kur svētajam Paulīnam sapnī debesu balss skanējusi no pļavas pulkstenīšu ziediem. Tā “pulkstenīšu ziedus” sāka darināt no metāla, sākumā tie bija maziņi un skanēja, šūpojoties vējā, vēlāk izgatavoja jau aizvien lielākus zvanus.

Atšķirībā no katoļu un luterāņu baznīcu zvanīšanas manieres, kad kustina pašu zvanu, pareizticīgo tradīcijā ir šūpot tā mēli (kā nu ne, jo lielos vairākus simtus kilogramu vai pat tonnas smagos zvanus taču grūti pat pakustināt). Praktiski visās baznīcās vai līdzās tām ir zvanu torņi, kuri lepojas ar vairākiem lielākiem un mazākiem zvaniem – to dažādbalsu spēles slavē Dieva varenību.

Mūsu gids stāsta, ka sākotnēji zvaniem (tostarp dievnamos) bija signalizācijas funkcija – ar tiem izsludināja darba uzsākšanu un beigšanu, trauksmi, ja tuvojās kāda dabas stihija, ugunsnelaime, ienaidnieka karaspēka uzbrukums. Pēc tam jau baznīcu zvaniem jeb – kā tos arī sauca – pulksteņiem sāka piešķirt svinīgi rituālu lomu, iezvanīja dievkalpojuma sākumu, atzīmēja svētkus, svarīgus notikumus draudzes locekļu dzīvē, piemēram, kāzas, kā arī izvadīja aizgājējus.

Attīstoties zvanu lējēju meistarībai, pulksteņi jau kļuva par īstiem mūzikas instrumentiem: to dažādās balsis dziedāja harmoniskos akordos vai pat spēja atskaņot veselus skaņdarbus. Saprotams, ka zvana skaņa atkarīga pirmkārt no tā materiāla (metālu sakausējuma), otrkārt – no lieluma un formas.

Zvanu lējējam bija liels prieks un gandarījums, ja izdevās izliet zvanu ar labu un tīru skaņu. Tāpēc arī lielie meistari zvanu skanējuma noslēpumu neatklāja un tālāk nodeva tikai savam izredzētajam māceklim.

Atvadoties ekskursiju vadītājs un pilsētas mērs katram dāvina oriģināli rotātu zvaniņu, sakot, ka tā te pieņemts, simbolisku Dieva svētības daļiņu novēlot tuvam un dārgam cilvēkam. Valdajā izsenis bijusi tradīcija, ka jaunekļi savām izredzētajām līgavām sniedz zvaniņu – ja meitene to pieņēma, tad ir cerības uz viņas roku, bet, ja atraidīja dāvanu, tad neko darīt – jāmeklē cita izredzētā…

 

Debesīs – paradīze, uz zemes – Valdajs

Iber1Lai zvanu skaņas skaņas izbaudītu pāri plašiem ūdeņiem un baznīcu zvanu torņos, braucam uz klosteri, kas atrodas uz Seļvicas salas Valdaja ezerā. Turp ved gludi asfaltēts līkloču ceļš cauri lekniem mežiem un pāri tiltiņiem. Pēc kāda brīža Valdaja mērs busiņam liek apstāties un visus vedina uz ezera krastu. Acīm paveras teiksmains skats – tālumā uz salas mirdz zeltaini kupoli un spoguļojas plašajos Valdaja ūdeņos. Bezgalīgs miers, klusums un ainava kā glezna. Pabraukuši dažus simtus metru, saņemam rīkojumu pretēji satiksmes drošībai (mašīnas gan te praktiski neredz) izkāpt uz tilta, ļaujot busiņam aizbraukt un pagaidīt mūs tilta galā. Valdaja saimnieks lepni norāda uz tuvējo pussalu: lūk, tur atrodas Krievijas prezidenta Vladimira Putina rezidence, viņš ik nedēļu te brauc atpūsties. Putinam te patīkot, bet Staļinam gan šī vieta šķitusi aizdomīga un nedroša, tāpēc viņš, pabijis tikai 40 minūtes, noteicis: “эта ловушка” (no kr. val. – tās ir lamatas), un žigli devies prom. Toties Putins gan novērtējis Valdaja jaukumus. Stāsta, ka viņam te ir četras jahtas, boulinga zāle, kinozāle, pat sava baznīca, nerunājot par lidmašīnām… “Долгие Бороды” (pēc tāda paša nosaukuma kā tuvējais ciemats) ir viena no četrām Putina oficiālajām rezidencēm, pārējās trīs ir Kremlī, Gorkos un Sočos.

Pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā Vladimirs Putins, pabijis Ibērijas Dievmātes klosterī uz salas un redzēdams tā bēdīgo stāvokli, tūlīt licis piešķirt valsts līdzekļus šīs svētvietas restaurācijai. Neilgā laikā klosteris atguva agrāko spozmi un atkal kļuvis par iecienītu svētceļojumu vietu.

Tagad te izveidots arī muzejs, kas stāsta par klosteri kā nozīmīgu garīgo centru Krievijā, te arī bijusi viena no retajām tipogrāfijām un attīstījusies amatniecība, īpaši smalki un noderīgi bijuši pinumi no bērza tāss, no kuras darināti arī apavi, somas u. c. sadzīves lietas. Goda vietā uzrakstīti vārdi “На небе – рай, а на земле – Валдай” (no kr. val. – Debesīs – paradīze, uz zemes – Valdajs). Tas esot bijis klostera dibinātāja patriarha Nikona iemīļotākais izteiciens.

Pirms 360 gadiem patriarhs, kuram sirdi bija aizkustinājusi gleznainā ainava, uz šīs Valdaja ezera salas vēlējis uzcelt klosteri un pats devies to iesvētīt, tostarp arī ezera ūdeņus, dodot tam Svētā ezeru vārdu (tā dzelmē joprojām esot patriarha ielaistais krusts un Evaņģēlijs). Klosteri patriarhs Nikons nosauca par godu Ibērijas Dievmātes ikonai, jo bija ļoti daudz dzirdējis par šīs ikonas brīnumiem Atona kalnā, kur pēc Nikona lūguma tapa precīza ikonas kopija. Mūks ikonogrāfs Jamvlihs Romanovs šim darbam esot gatavojies nopietni: krāsas jaucis svētītā ūdenī, piecas dienas nedēļā gavējis, atļaudamies nedaudz ēst vienīgi sestdienā un svētdienā. Jauno ikonu uz Krieviju veduši divi mūki – Kornēlijs un Nikofors. Lai pārceltos pāri Donavai, viņiem nav bijis naudas, ko samaksāt laiviniekiem, bet Dievmāte parādījusies sapnī kādam bagātam grieķim un pavēlējusi palīdzēt mūkiem. Nākamajā dienā grieķis samaksājis vajadzīgo summu, lai mūki tiktu pāri upei. Par to, ka jaunā Ibērijas Dievmātes ikona spēj brīnumaini palīdzēt, valdajieši pārliecinājušies vairākkārt, arī holēras epidēmijas laikā, kad trūka gan medikamentu, gan dakteru un vietējie varēja vien lūgties. Tad iedibinājās tradīcija ar ikonu doties apkārt klosterim un pilsētai, un neticamā veidā briesmīgā slimība mitējusies.

Valdaja pilsētas mērs zinoši izrāda mums klostera saimniecību, ēkas un norāda uz kādu logu – savu “celli” viņš atbrīvojis tikai pirms septiņiem gadiem. Mazliet samulstam – sak, pēc mūka jau nu pilsētas saimnieks nepavisam neizskatās…

Mērs vēl smiedams piemetina, ka te viņš dzimis un tur vadījis bērnības gadus. Uz mūsu jautājošajiem skatieniem Mišina kungs sāk skaidrot padomju laiku pavērsienus klostera dzīvē. Pēc revolūcijas 1919. gadā klosteri pārveidoja par Ibērijas darba nometni, kur 70 cilvēku apstrādāja tīrumus un dārzus 200 ha platībā. Kad 1927. gadā te ieradās inspekcija, tā savā atskaitē atzīmēja, ka darba nometne ir pārāk cieši saistīta ar Ibērijas Dievmātes ikonu, tāpēc tika nolemts “очистить территорию монастыря от нетрудового элемента” (attīrīt klosteri no neproduktīvā elementa). Klosteris tika slēgts, un ikona aizvesta nezināmā virzienā. Vēlāk klostera ēkās iekārtoja vēstures arhīvu un novadpētniecības muzeju, 30. gados izvietoja darbnīcas, bet Otrā pasaules kara laikā bija hospitālis. Pēckara gados klostera ēkās atradās invalīdu nams un sanatorija bērniem, kas slimoja ar tuberkulozi, bet 70. gados šeit nolēma atvērt atpūtas bāzi. Valdaja pilsētas mērs stāsta, ka pirms 60 gadiem viņš te kopā ar māti atradis pajumti, jo līdzās slimo bērnu sanatorijai atsevišķas telpas tika ierādītas trūcīgām ģimenēm ar bērniem, ja tām nebijis kur palikt. Tā viņš šeit uzaudzis, bet pirms klostera atjaunošanas bijis atpūtas bāzes direktors. Lieliski pārzinādams vietējo situāciju, iedzīvotājus, speciālistus un ražošanas uzņēmumus apkaimē, viņš bijis noderīgs palīgs klostera restaurācijas gaitā.

 

Saimnieciskie valdajieši

Atceļā uz pilsētu pilsētas saimnieks mūs izklaidē, stāstot piedzīvojumus no savām mednieku gaitām. Vai mēs zinot, kā vislabāk noņemt alnim ragus? Ieliek skudru pūznī, un tās visu izdarīs, nemaz nevajadzēšot pašiem pūlēties. Neizpaliek arī makšķernieku stāsti – tādi zuši kā Valdajā (mērs izteiksmīgi tūdaļ rāda to brangumu sava rokas apakšdelma resnumā) pusotra metra garumā neesot nekur… Un ja vēl atceroties, kādas zivis ķēris viņa tēvs un vectēvs! Starp citu, A. Mišina vectēvs bijis kārtīgs zemnieks ar zelta rokām. Vietējai austuvei viņš izgudrojis un uzstādījis labu darbgaldu, kas izpelnījies apbrīnu lauksaimniecības izstādē. Izsakot atzinību, vectēvam piedāvāts izvēlēties – piecus rubļus vai goda rakstu. Viņš izvēlējies pēdējo, jo naudu jau varot nopelnīt. Toreiz par trim rubļiem varējis nopirkt govi, teic Valdaja mērs, tātad saprotams, kāda summa bija pieci rubļi…

To, ka Anatolijs Mišins ir apsviedīgs un saimniecisks pilsētas mērs, pārliecināmies gandrīz ik uz soļa. Uz ielām rit apjomīgi remontdarbi. Valdaja mērs skaidro: lai saremontētu vienu kilometru septiņus metrus plata ceļa, vajagot 7 miljonus rubļu. Ar lielu lepnumu pilsētas saimnieks ved rādīt jaunuzcelto hokeja halli, kur zāle paredzēta 320 skatītājiem. Te čakli trenējoties un sacenšoties arī bērnu komandas, tāpēc blakus celšot vēl speciālu halli jauniešu sporta klubam.

Mājup braucam pa nelīdzenākiem ceļiem, garām slīd pussabrukušas lauku mājeles un ceļa radītāji, uz kuriem lasāmi arī visai savdabīgi nosaukumi, piemēram, “Красный латыш” (sarkanais latvietis)…

 

Uzziņa

* Daugavu tās augštecē Krievijā sauc Zapadnaja Dvina, bet Baltkrievijā – Zahodņaja Dzvina. Upes kopgarums ir 1005 km, no kuriem Krievijā 325 km, Baltkrievijā 328 km, bet Latvijā 352 km.

* Valdaja augstiene un pilsēta Valdajs atrodas starp Maskavu un Sanktpēterburgu.

* Nacionālā parka “Valdajs” kopējā platība ir 158 400 ha, kur 84% aizņem meži ar daudzveidīgu augu valsti, tostarp aizsargājamām sugām, dzīvnieku un putnu bagātību. Valdaja ezeros un upēs ir vairāk nekā 30 sugu zivju.

* Ekskursijas uz Valdaja augstieni organizē tūrisma aģentūras un firmas, kuras izstrādā maršrutus Krievijā. Maršrutu var plānot individuāli, taču vīzas noformēšanai ieteicams izmantot kādas tūrisma firmas starpniecību.

 

 

Pievienot komentāru

Gribi pilnībā mainīt stilu? Kā spert pirmo soli, iesaka stiliste Una BernatovičaLūdzu, pastāstiet, kas jādara, lai sieviete pilnībā mainītu savu stilu! Kā panākt efektu, lai neviens viņu vairs nepazīst? ILONA KULDĪGĀ
Pieci sejas kopšanas rituāli pārejai uz "ziemas laiku"Mainoties gadalaikiem, jāmaina sejas kopšanas paradumi.
Draugiem Facebook Twitter Google+