1820. gada 24. martā. Dzimis saules bateriju idejas aizsācējs 0
Pirms 200 gadiem Parīzē franču fiziķa Antuāna Sezāra Bekerela ģimenē piedzima dēls Aleksandrs Edmons Bekerels, kurš kļuva vēl slavenāks par tēvu, pateicoties daudzpusīgajiem saules spektra, magnētisko, elektrisko un optisko parādību pētījumiem. Viņa lielākais nopelns ir fotoelektriskā efekta atklāšana 1839. gadā, turklāt tēvs un dēls pie šiem eksperimentiem strādāja kopā.
Kā zināms, pēc fotoelektriskā principa darbojas mūsdienās aktuālais enerģijas avots – saules baterijas.
Pirmais solis šajā virzienā bija tā sauktais Bekerela efekts, kad atklājās, ka, iemērcot elektrolītā divus platīna vai zelta elektrodus un vienu no tiem apgaismojot, starp abiem sāk plūst elektriskā strāva, kuru var izmantot kādas ierīces barošanai vai bateriju uzlādēšanai.
Līdz tam gan vēl bija jāgaida vairāk nekā gadsimts, jo pirmā komerciāli izmantojamā saules baterija ASV parādījās 1954. gadā.
Bekerels savos eksperimentos novēroja, ka visefektīvākā ir violetā un ultravioletā spektra, tātad Saules gaisma.
Savukārt jau cits zinātnieks – amerikānis Čārlzs Frits – 1884. gadā atklāja, ka elektriskās plūsmas izsaukšanai vislabāk lietot fotoelektriskos elementus, kas izgatavoti no selēna.
Tiesa, šādā veidā iegūtās elektriskās strāvas daudzums vēl ilgi bija niecīgs un vajadzēja paiet gadu desmitiem, lai tehnoloģijas uzlabotos tiktāl, ka varēja sākt domāt par to kā elektroenerģijas ražošanas veidu.
Jāpiebilst, ka Aleksandra Bekerela dēls Anrī Bekerels arī kļuva par fiziķi tāpat kā viņa vectēvs un tēvs, turklāt zināmā mērā abus pārspēja, jo 1903. gadā saņēma Nobela prēmiju kā viens no radioaktivitātes atklājējiem.
