1832. gada 19. jūlijā. Klosteru slēgšana Latgalē 1
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 190 gadiem, 1830.–1831. gada poļu sacelšanās saniknots, Krievijas cars Nikolajs I pavēlēja impērijas rietumdaļā slēgt katoļu klosterus un citas “ārzemju” reliģiskās institūcijas, bet mūkus izraidīt.
Daudzi katoļu garīdznieki bija atbalstījuši sacelšanos, devuši patvērumu nemierniekiem un tagad bija par to jāsoda. Poļu ietekmē esošajā Latgalē tajā laikā pastāvēja septiņi dažādu novirzienu klosteri – jezuītu klosteris Daugavpilī, dominikāņu klosteri Pasienē, Aglonā un Rušonos, bernardiešu klosteris Viļānos, lācariešu klosteris Krāslavā, kā arī žēlsirdīgo māsu klosteris Krāslavā, kuru slēdza vēlāk. Arī klosteris Aglonā turpināja darbu, un turp pārcēla mūkus no citām vietām.
Zudumā gāja daudzu likvidējamo klosteru bibliotēkas un arhīvi. Vēsturnieki šos notikumus skata 19. gadsimta Latvijas teritorijas pārkrievošanas viļņa kontekstā, norādot, ka, kaut pirms tam aktīvi notika Latgales latviešu polonizācija, vietā nākusī rusifikācija ritējusi daudz agresīvāk.
Mūku padzīšana nozīmēja triecienu tautas izglītības jomai Latgalē, jo daudzi no viņiem strādāja par skolotājiem. Slēdza draudzes skolas Viļānos un Aglonā un garīgo semināru Krāslavā. Atsevišķās vietās turpināja pastāvēt muižnieku uzturētās draudzes skolas, bet, tā kā pēc poļu sacelšanās apspiešanas arī muižnieku iespējas mazinājās, tās nīkuļoja.
Piemēram, Rēzeknes apriņķī 1850. gadā saskaņā ar apriņķa administrācijas priekšniecībai ziņoto vispār nav bijis “nekādas” mācību iestādes.
