1873. gada 13. februārī. Dzimis skandalozais ģēnijs 0
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 150 gadiem zemnieka – zemstes rakstveža ģimenē Kazaņā piedzima viens no 20. gadsimta izcilākajiem un leģendārākajiem operdziedātājiem, bass Fjodors Šaļapins (1873–1938).
Guvis zemnieka dēlam labu izglītību, 1889. gadā viņš iestājās Kazaņas amatieru operas un teātra trupā kā korists, drīz sāka dziedāt solo un dažus gadus vēlāk jau taisīja žilbinošu karjeru Maskavā un Sanktpēterburgā. Viņa popularitāte pasaulē sākās līdz ar 1901. gada Krievijas Imperatora teātra viesizrādēm Milānas “La Scala”.
Šaļapinam simpatizēja kreisuma idejas, un viņš bija slavens arī lielinieku režīma apstākļos, tomēr 1922. gadā pēc viesizrādēm ASV izlēma palikt Rietumos; apmetās uz dzīvi Francijā, kur arī pavadīja mūža pēdējos gados. 20. gadsimta 30. gados viņš trīs reizes koncertēja arī Rīgā un tā allaž bija sensācija. Šaļapins bija mākslinieciski ļoti apdāvināts un daudzpusīgs, taču opermūzikas vēsturē nāktos grūti atrast vēl otru tādu personību, kuru pavadītu nepārtraukti skandāli, par kuru stāstītu tik daudz leģendu un anekdošu, kuram kolēģu aprindās bija tik daudz nīdēju un reizē tāda pielūgsme publikā.
Impulsīvā rakstura dēļ Šaļapinu mēdza saukt par diktatoru. Viņš varēja kļūt rupjš, atteikties dziedāt, ja nepatika dekorācijas un skatuves tērpi, nekautrējās aizrādīt orķestra diriģentam, ja kaut kas, viņaprāt, nebija pareizi. Līgumi ar viņu tika izstrādāti līdz sīkumam, honorāri uzskrūvēti kā nevienam. Runāja, ka Šaļapins nekad nav dziedājis labdarības pasākumos par velti. Ekstravagantās dabas dēļ dziedātājs allaž atradās preses uzmanības centrā.
“Re, viņš tikai staigā pa skatuvi, kur viņa milzīgais stāvs krasi atdalās no pārējiem dziedātājiem, un dod aizrādījumus. Viņš līdzinās karavadonim. Karavadonis pats nekad necērt ar zobenu. Viņš dod pavēles un zobenu pavicina tikai, lai uzmundrinātu kareivjus. Tā arī Šaļapins pa reizei tikai paņem pusbalsī kādu toni. Viņš vairāk runā kā dzied. Bet ko runāt un aizrādīt viņam ir ļoti daudz. Viņa vērīgā acs ievēro katru sīkumu, kas nav pēc viņa gaumes. Kādā skatā viņš atrod, ka galds drusku par lielu. Tas jādabū mazāks. Katram dziedātājam viņš nospēlē priekšā viņa lomu un tam jāiemanās tā nokopēt,” vērojumos mēģinājumā Šaļapina viesizrāžu laikā Nacionālajā operā Rīgā 1930. gada maijā dalījās “Pēdējā Brīža” apskatnieks.
