1943. gada 10. februārī. Pavēle par latviešu leģiona dibināšanu 6
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 80 gadiem nacistiskās Vācijas diktators Ādolfs Hitlers parakstīja pavēli par Latviešu SS brīvprātīgo divīzijas formēšanu: “Pavēlu izveidot Latviešu SS brīvprātīgo leģionu. Vienību lielums un veids atkarīgs no rīcībā esošo latviešu vīru skaita.” Pavēle bija vien formalitāte, jo SS reihsfīrers Heinrihs Himlers mutisku Hitlera atļauju bija saņēmis jau iepriekš un 24. janvārī par “Latviešu SS brīvprātīgo leģionu” bija pasludinājis tos latviešu kārtības dienesta bataljonus, kas atradās kopā ar vācu daļām Ļeņingradas frontē.
Vācieši baltiešu iesaukšanu karadienestā plānoja vēl 1942. gada beigās, bet pēc Staļingradas katastrofas dzīvā spēka trūkums sāka kļūt īpaši aktuāls. Latviešu Zemes pašpārvaldes vadība gan nojauta, kādi procesi notiek, taču praktiski nespēja ietekmēt notikumu gaitu un janvāra beigās būtībā tika nostādīti fakta priekšā.
Gan bija mēģinājumi Latvijas ģenerālapgabala ģenerālkomisāram Oto Heinriham Dreksleram izvirzīt prasības, lai leģiona veidošanu sasaistītu vismaz ar autonomijas piešķiršanu Latvijai, bet atbildē bija atrunāšanās, ka fīreram tam tagad neesot laika, taču, iespējams, jautājumu izlemšot, ja latvieši pienācīgi cīnīšoties pret boļševismu. Bez atsaucības palika arī lūgums, lai leģiona vadība atrastos latviešu virsnieku rokās.
1943. gada 23. februārī latviešu pašpārvaldes ģenerāldirektori piekrita leģiona formēšanai, tā arī nesaņemot no vāciešiem nekādu piekāpšanos Latvijas valsts atjaunošanas jautājumā. No sākta gala bija skaidrs, ka leģiona saukšana par brīvprātīgu ir vien aizsegs, jo Hāgas 1907. gada konvencija aizliedza okupētājvalstij mobilizēt iedzīvotājus no okupētās teritorijas. Vēsturnieki lēš, ka brīvprātīgo leģionā bija ne vairāk par 15–20%. Mobilizācija sākās marta beigās, iesaucot 17–45 gadus vecus vīriešus.
