1880. gada 25. janvārī. Dzimis latviešu romantiskās dzejas klasiķis 0
Pirms 140 gadiem Limbažu novada Pociema “Rumbiņu” saimnieka ģimenē piedzima viens no pirmskara Latvijā iecienītākajiem romantiskās latviešu dzejas klasiķiem, arī pedagogs – Fricis Bārda. Viņa dzīves laikā iznāca tikai viens dzejas krājums – “Zemes dēls” (1911), ko uzskata par vienu no latviešu neoromantisma spilgtākajiem darbiem.
Bārda arī līdz tam bija publicējies periodikā, taču “Zemes dēls” viņam atnesa plašu popularitāti,
un 1919. gadā to izdeva atkārtoti. Krājums “Dziesma un lūgšanas dzīvības kokam” iznāca jau pēc autora nāves – 1923. gadā, tāpat pārējais Bārdas literārais mantojums tika apgūts pēc viņa aiziešanas.
Atzīmējama arī literāta aizraušanās ar mūziku. Viņš, piemēram, dibinājis un vadījis Katlakalna jaukto skolotāju kori, bijis Katlakalna baznīcas ērģelnieks.
Gan 20. gadsimta ritumā, gan mūsdienās ārkārtīgi daudz latviešu komponistu izvēlējušies Bārdas dzeju saviem skaņdarbiem, veltījuši tiem pat atsevišķus ciklus. Arī viena no tā sauktajām latviešu viesību dziesmām, Jāzepa Mediņa komponētā “Dzīvīte, dzīvīte, šūpojos tevī…” ir Bārdas vārdiem.
Literatūrkritiķu ieskatā, cilvēkus viņu dzeja piesaista dēļ sava dvēseliskuma, mīlestības tēmas, skumjajām noskaņām, dabas tēlojuma.
Viņu sauc arī par “pavasara un ziedu dzejnieku”.
Fricis Bārda sirga ar mazasinību, un viņa veselības stāvoklis nebija labs arī miera laikā, kur nu vēl 1918./1919. gada juku laikos, ko dzejnieks vadīja Rīgā. Ziemas aukstums, fiziskā pārpūle un akūtais pārtikas trūkums lielinieku varas apstākļos saasināja viņa nieru slimību, kuras dēļ literāts pēc divām operācijām 1919. gada 13. martā slimnīcā nomira.
