1889. gada 17. jūlijā. Valmieras ķibeles 0
Pirms 130 gadiem “Dienas Lapa” par situāciju apriņķa pilsētā Valmierā: “Valmiera tagad gan jau atronas Rīgas–Pleskavas dzelzceļa malā.
No pilsētiņas iet versti garš ceļš līdz stacijai. Trīs ceturtdaļas no tā ir puslīdz braucams ceļš, bet pēdējā ceturtdaļa, kura apriņķim taisāma, līdzīga gandrīz neuzartam tīrumam, tā ka fūrmaņi liedzas braucējus vest pa to; viņiem neesot nekāda patikšana uz tā salauzt savas asis, lai ejot kājām pāri. Brangi!
Bet, ja lietus līst, un kad neuzartais tīrums, kuru sauc par “stacijas ceļu”, izskatās līdzīgs bezdibenam?! Dzirdams, ka apriņķis jau mēnešiem apkārt esot nospriedis šo ceļu uzlabot, bet tālāk par nospriedumu vēl nekas nav darīts. Jā, ja šis ceļš būtu “sūdzība uz senātu”, ei, cik tad ātri ķertos pie darba! Bet vēl kāds kuriozs.
Mums pie Valmieras ir tilts, kas tik sapuvis, ka priekš 14 dienām kādiem mēbeļu ratiem, kuri nāca no Rīgas, viens ritenis ielūza iekšā. Nabaga fūrmanim bija ļoti pateicīga sirds.
Viņš nesūdzēja nevienu, viņš bija tikai priecīgs, ka viņš ar dažu labsirdīgu cilvēku piepalīdzību no šī posta tilta kļuva projām. Bet vai Valmiera tiešām grib gaidīt, kamēr notiek kāda lielāka nelaime un tikai tad vēl akai uzliks vāku, tas ir šai gadījumā, pārlabos tiltu?”
