Sodu nošaujot Centrālcietumā izpildīja diviem “varoņiem” un “literātiem” 16
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
1921. gada 10. jūnijā. Nāvessodi Centrālcietumā
Pirms 100 gadiem lauku kara tiesa piesprieda nāvessodu deviņiem latviešu komunistiem, starp kuriem bija arī vēlāk padomju okupācijas laikā par “varoņiem” un “literātiem” pasludinātie Augusts Bērce-Arājs (1890–1921) un Jānis Šilfs (Jaunzems) (1891–1921).
Sodu nošaujot izpildīja Centrālcietumā nākamās dienas rītā. Viņus notiesāja par komunistiskās sacelšanās gatavošanu un teroristisku darbību.
Ar literatūru nošautajiem bija visai nosacīts sakars, jo abi pārliecinātie komunisti bija profesionāli revolucionāri, 1919. gada Pētera Stučkas valdības locekļi.
Minētie pagrīdnieki ar segvārdiem “Arājs” un “Jaunzems” maijā tika apcietināti Rīgā, kur par Padomju Krievijas sagādātiem līdzekļiem veidoja kaujas organizāciju cīņai pret “Baltlatviju”, kā latviešu komunisti toreiz dēvēja Latvijas Republiku.
Par teroristisko kaujinieku vienību bīstamību liecināja gan divi neveiksmīgie atentāti pret Latvijas valdības galvu Kārli Ulmani, gan 20. gadu sākumā diezgan regulārās apšaudes un sadursmes ar Latvijas Politpārvaldes aģentiem.
Šilfs, kurš kūrēja nelegālo “Cīņu”, tās slejās daudzkārt bija mudinājis ar ieročiem rokās gāzt “buržuāzisko iekārtu” Latvijā un padzīt Satversmes sapulci.
Pilsoniskā prese nāvessodus komunistiem atbalstīja, kamēr “Sociāldemokrāts” tos kritizēja kā nevajadzīgu atriebību, kuras mērķis esot drīzāk izdarīt spiedienu uz legālajiem kreisajiem, tas ir, sociāldemokrātiem.
Laikā no 1919. līdz 1921. gadam Latvijas lauka kara tiesa nāvessodu apcietinātajiem komunistiem piesprieda ap 70 reižu.
Uz citu Eiropas austrumdaļas valstu fona tas tomēr nebija liels skaits. Lielākoties sagūstītos komunistu pagrīdniekus izraidīja uz Padomju Krieviju, nereti apmainot pret tur sagūstītajiem Latvijas pilsoņiem.
