“Vai kāds zina, kur Rīgā atrodas Latviešu iela?” Kuriozs ielu pārsaukšanā Rīgā pirms 100 gadiem 12
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
1921. gada 17. septembrī. Kur Rīgā Latviešu iela?
Pirms 100 gadiem Rīgas pilsētas Izglītības nodaļa literāta un pedagoga Roberta Bērziņa vadībā, pieaicinot virkni Latvijā pazīstamu kultūras personību un vēsturnieku, tostarp Jāni Zālīti, Matīsu Āronu, Frici Adamoviču un Kārli Straubergu, un Latvijas Augstskolas (LU) mācībspēku, intensīvi strādāja pie Rīgas pilsētas ielu pārsaukšanas atbilstoši neatkarīgas valsts vajadzībām.
“Jaunākās Ziņas” šajā dienā par to vēstīja: “Pēc komisijas atzinuma, ievedami sekojoši pārdēvējumi: Pēterpils priekšpilsēta par Vidzemes Ārrīgu, Maskavas priekšpilsēta – Latgales Ārrīgu, Pārdaugava – Zemgales Ārrīgu.
Galvenās ielas uz šīm priekšpilsētām nolēma saukt šo pilsētas daļu nosaukumos. Ar to Aleksandra iela tiek pārdēvēta par Vidzemes ielu, Maskavas iela par Latgales un Akmeņu iela līdz ar Jelgavas šoseju par Zemgales, Nikolaja iela būtu saucama par Valdemāra ielu.
Pauluči par Merķeļa, Marikas Dzirnavu par Brīvzemnieka (šajā ielā Brīvzemnieks ilgi dzīvojis) un Suvorova, Audēju un Grēcinieku iela vienā vārdā par Daugavas ielu. Principā vienojas pārdēvēt visas Ķeizarmeža (Mežaparka. – Red.) ielas.
Komisija liek priekšā šām ielām dot sevišķi latviešu pilskalnu un citu vēsturisku vietu vārdus. Tātad Ķeizarmežā būtu Beverīnas, Tālavas, Sidrabenes, Raktes ielas utt.”
Kā kuriozs komisijai izvirzījās jautājumi, vai kāds zina, kur Rīgā atrodas Latviešu iela, “kuras vārdu mums vāciskā pilsētas dome savā laikā žēlīgi dāvināja”, un ko ar šo mazo šķērsielu darīt.
Galu galā nolēma, ka tā būs Zilupes iela. Galējais lēmums par nosaukumiem un oficiālā Rīgas ielu pārdēvēšana sekoja 1923. gadā.
