1930. gada 25. aprīlī. 1. maijs bez ieročiem 0
Pirms 90 gadiem Latvijas sabiedrībai tika darīts zināms Iekšlietu ministrijas rīkojums, saskaņā ar kuru 1. maijā “sabiedriskā miera un kārtības uzturēšanas labā” pilsoņiem visās pilsētās un apdzīvotās vietās, atrodoties sapulcēs, uz ielas, parkos tika aizliegts “turēt pie sevis visāda veida šaujamos un aukstos ieročus”.
Šāds rīkojums parlamentārajā Latvijā bija kļuvis tradicionāls jau 20.gadu sākumā un to praktizēja arī vēlāk, līdz 1934.gada 15.maija apvērsumam.
Proti, 1.maiju pirmskara Latvijā valsts līmenī atzīmēja kā Satversmes sapulces sasaukšanas dienu, taču tajā pašā laikā saviem “darba svētku” masu pasākumiem to izmantoja arī sociāldemokrāti un komunisti.
Nereti šie pasākumi izvērtās individuālos un masveida kautiņos, kurā nacionāli noskaņotie pilsonisko aprindu jaunekļi saķērās ar kreisi noskaņotiem laikabiedriem.
Sadursmes notika arī starp sociāldemokrātiem un PSRS izlūkdienestu sponsorētajiem komunistiem, kuri pastāvīgi savstarpēji naidojās.
Policija šajā dienā allaž bija paaugstinātā gatavībā. Kā aukstie ieroči kvalificējās jebkādi sitamie, naži, kastetes, pipkas, spieķi ar duramajiem galā.
Šaujamieroča līdzņemšanas aizliegums attiecās arī uz tiem, kam bija šaujamieroča nēsāšanas atļauja. Rīkojums neattiecās uz tādiem, kam ierocis bija jāņem līdzi saskaņā ar likumu.
Bet ja nu kādām šaujamais bija jāņem līdzi tieši 1. maijā, tam bija jāizņem īpaša atļauja.
Neskatoties uz to, ka norma bija ikgadēja un vispārzināma, visi pilsoņi to neievēroja. Tā 1930. gadā par šaujamieroča turēšanu kabatā publiskā vietā 1. maijā Rūjienā pie atbildības tika saukts kāds Jānis Korps no Rozēnu pagasta “Siliņiem”. Par pārkāpumu draudēja naudas sods līdz 500 latiem, vai cietumsods līdz 3 mēnešiem.
