Pirms 70 gadiem pirmo reizi starptautiski definēja, kas uzskatāms par bēgli un kādas ir bēgļa pamattiesības 3
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 70 gadiem Ženēvā īpašā ārkārtas sanāksmē tika pieņemta ANO konvencija par bēgļa statusu.
Tā pirmo reizi starptautiski definēja, kas uzskatāms par bēgli un kādas ir bēgļa pamattiesības.
Bēgļa statuss bija piešķirams personām, kuras “pamatoti baidās no vajāšanas sakarā ar viņa rasi, reliģiju, tautību, piederību pie noteiktas sociālās grupas vai viņa politiskajiem uzskatiem”.
Kaut sākotnēji to parakstīja tikai dažas, 2020. gadā konvencijai jau bija pievienojušās 146 valstis un minētais dokuments joprojām ir praktiski vienīgais, kas pasaules mērogā regulē izturēšanos pret bēgļiem.
1951. gadā šķita, ka konvencijas darbība būs īslaicīga – tā bija nepieciešama, lai palīdzētu atrisināt Otrā pasaules kara bēgļu juridiskā statusa nianses.
Pirmkārt, tas bija jautājums par bēgļiem no padomju kontrolētās Austrumeiropas un Baltijas valstīm, no Dienvidslāvijas, arī ukraiņiem un baltkrieviem, kas lielā skaitā vēl uzturējās Rietumvācijā.
Šie ļaudis rūpīgi sekoja līdzi konferences sagatavošanai un gaitai. Pēc Starptautiskā Sarkanā Krusta ziņām, tādu personu, kuras Otrā pasaules kara laikā un pirmajos pēckara gados bija zaudējušas savu dzimteni un īpašumu, visā pasaulē bija gandrīz 60 miljoni.
Tobrīd neviens nespēja iedomāties, ka konvencijas aktualitāte saglabāsies arī vēlāk.
Sākotnēji ANO bēgļu konvencijā iestrādāja punktu, ka par bēgļiem atzīstami vien tie, kas tādi kļuvuši notikumos līdz 1951. gada 1. janvārim.
Tomēr 1956. gada sacelšanās Ungārijā, Alžīrijas neatkarības karš un konflikti Āfrikā drīz parādīja, ka termiņš jāatceļ, ko arī izdarīja, pievienojot konvencijai 1967. gada 31. janvāra protokolu.
