Aizvainojumi jānoliek malā un jāķeras pie darba. Intervija ar politologu Ivaru Ījabu 0
Situāciju ap valdības veidošanu vērtē politologs, Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes asociētais profesors Ivars Ījabs.
Kā jūs domājat – vai uz Ziemassvētkiem Latvijas iedzīvotāji var sagaidīt dāvanu jaunas valdības izskatā?
I. Ījabs: Daudzmaz skaidrs ir tas, ka Ziemassvētku vecītis pie mums ieradīsies un savu maisu atvērs. Vai tajā būs arī jauna valdība, tas gan vairs nav tik droši. Ja jauno gadu sagaidīsim ar veco valdību, nekāda lielā traģēdija tā nebūs. Bet īpaši vilkt šo procesu arī nevajadzētu.
Valsts prezidents Raimonds Vējonis ir rīkojies tālredzīgi un gudri, uzliekot ministru prezidenta amata kandidātiem divu nedēļu termiņu iespējamās valdības sastādīšanai. Ja viņiem ļautu darboties bez ierobežojumiem, tas ir, līdz brīdim, kad ne tikai visiem apkārtējiem, bet arī viņiem pašiem beidzot kļūst skaidrs, ka nekas nesanāks, valdības veidošanas process var ievilkties līdz Jāņiem. Tagad šāda notikumu attīstība ir izslēgta, un jau nākamnedēļ varam sagaidīt būtisku notikumu pavērsienu.
Mēs tikāmies maija sākumā un toreiz nospriedām, ka pēc vēlēšanām, citējot jūsu teikto, “lielos vilcienos viss paliks pa vecam”. Bet vai tā ir?
Jāatzīst, tā nav bijusi pati veiksmīgākā prognoze. Toreizējie partiju reitingi gan vēl neliecināja, ka sabiedrībā briest tik liels pieprasījums pēc pārmaiņām. Šobrīd esam ieguvuši parlamentu, kas ir nomainīts vairāk nekā par divām trešdaļām.
Pasaules prakse liecina, ka kārtējās vēlēšanās parlamentā parasti ienāk 20%, nu varbūt 30% jaunu deputātu. Bet mums tādu ir gandrīz 70%! Dažs labs tikai tagad sāk apzināties, kur īsti viņš atrodas. Viens no iemesliem, kāpēc ar valdības veidošanu neiet tik gludi, kā gribētos.
Valsts prezidents līdz šim nosaucis premjera kandidātus no divām partijām, kas ieguvušas visvairāk balsu (ja neskaita “sarkanajās līnijās” ierobežoto “Saskaņu”) – Jaunās Konservatīvās partijas un “KPL LV”. Vispirms Jānis Bordāns, tad Aldis Gobzems. Vai Gobzema izvirzīšana – tas bija prezidenta veikts rituāls, nodeva demokrātijai? Jo situācija ir divdomīga ar Gobzemu iespējamā pielaides valsts noslēpumam trūkuma dēļ. Pirms vēlēšanām nevienam netiek prasīts, ir viņam pielaide vai nav. Tad jau teorētiski var izveidoties situācija, ka 100% Saeimas deputātu sākotnēji nav pielaides, kamēr visus pārbauda. Iznāk, ka šādā Saeimā sākumā nebūtu iespējams izveidot Nacionālās drošības komisiju. Ko darīt? Vai Latvija šai ziņā nav unikāla? Vai Tramps, dzirdot par viņa iespējamiem sakariem ar Krieviju, Latvijā dabūtu pielaidi?
Tramps varbūt arī nedabūtu. Kaut gan jāsaka – arī viņš ir pamatīgi pētīts un vētīts. Par Gobzemu tiek runāts, ka viņa pārbaude varētu ilgt līdz pat pusgadam. Iespējams, mēs šajā lietā zinām pārāk maz. Jo ir taču bijuši gadījumi, kad politikā ienāk jauni cilvēki “no malas”, īsākā laikā iegūst pielaidi un ieņem ārlietu ministra vai aizsardzības ministra amatu.
Nav jau tā, ka Gobzems ir pavisam nepazīstama persona, arī pirms ienākšanas politikā viņš bija ekonomiski un sabiedriski visai aktīvs. Un tad, lūk, rodas jautājums – kāpēc šis lielais pārbaudes laiks?
Bet kā ar nevainības prezumpciju? Var jau būt, ka pēc pusgada Gobzems pielaidi tomēr dabū.
Latvija nav Amerika viņpus Atlantijas okeāna, ģeogrāfiski mēs atrodamies pavisam citā vietā un ļoti ievainojamā ģeopolitiskā situācijā. Cieša saikne ar sabiedrotajiem NATO un ES, droša apiešanās ar viņu piegādāto informāciju mums ir vitāli svarīga. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc šādas pārbaudes Latvijā ir tik nopietnas – jo mēs vēlamies būt absolūti uzticami partneri saviem Rietumu sabiedrotajiem.
Kas notiks, ja Gobzems izstāsies no spēles? Sekojot skaitļu – šajā gadījumā deputātu mandātu skaita – loģikai, tad kārta būtu uzticēt valdības veidošanu “Attīstībai/Par!”. Bet varbūt tiks nominēts partijām nepiederošs kandidāts?
Tā ir tikai hipotēze – ja pieņemam, ka Valsts prezidents vadās pēc aritmētikas, sarindojot “ne-saskaņas” partijas un tad ejot uz leju pa sarakstu deputātu mandātu skaita secībā. Bet Vējonis nekad nav teicis, ka pēc Gobzema nāks Pabriks, pēc Pabrika attiecīgi Zīle, Kučinskis vai Kariņš. Starp citu, var rasties jautājums, kāpēc vienlaikus ar informācijas parādīšanos, ka Gobzema pārbaude varētu ilgt pat pusgadu, prezidents viņu tomēr nominēja kā ministru prezidenta amata kandidātu.
Vienīgā loģika, ko es šajā rīcībā saskatu, ir cenšanās dot jaunajiem iespēju. Ja jau jūs pirms vēlēšanām teicāt, ka valstī viss ir slikti, ka nekas un nekur neder, tad lūdzu – mēģiniet.
Un tomēr – kā rīkoties tālāk? Nāks pie partijām nepiederošs cilvēks, kā 1995. gadā Andris Šķēle?
Iespējams tas ir. Tiek saukti pat uzvārdi. Piemēram, uzņēmējs Uldis Pīlēns. Bet, lai šādi cilvēki uzņemtos valdības vadīšanu, viņiem jābūt dzelžainai pārliecībai, ka varēs paļauties uz politiskajām partijām, uz Saeimas vairākumu. Ja arī sarunas par šādu notikumu attīstību notiek, tad tās ir ļoti konfidenciālas. Un ir tikai labi, ka mēs abi par tām neko nezinām.
Bet parlaments ir visai raibs. Kā vienā valdībā varēs sastrādāties Nacionālā apvienība un “Attīstībai/Par!”?
Patiesībā tradīcija veidot raibas koalīcijas mums ir visai sena. Šīs abas partijas labi apzinās, ka tā sauktajos vērtību jautājumos tās var nonākt pie visai asām diskusijām. Vienlaikus uzskatos par Latvijas eiroatlantisko orientāciju atšķirības ir visai minimālas.
Par personālijām runājot – ja Ināra Mūrniece no Nacionālās apvienības jau vada Saeimu, tātad šai partijai jau ir viens no augstākajiem amatiem valstī, tad iznāk, ka Robertam Zīlem no Nacionālās apvienības principā “nespīd” iespēja kļūt par premjeru?
Man gan šķiet, ka pēdējā laikā šis tā saucamais partiju varas balanss vairs netiek strikti ievērots. Patlaban gan valsts prezidents, gan ministru prezidents nāk no vienas partiju apvienības. Turklāt, kā rāda līdzšinējā pieredze, Saeimas priekšsēdētāju viena sasaukuma laikā viegli var nomainīt.
Mēs dzirdam runājam par “nesamierināmām pretrunām”. Jautājums – kas šodien ir Latvijas partijas? Visas, kas cer iekļūt nākamajā valdībā, nosacīti pieder pie politiskā spektra labējā vai labēji centriskā spārna. Tad kas ir šo atšķirību pamatā? Cilvēciskas ambīcijas, aizkulišu spēlētāji?
Ne tikai, arī programmatiskie apsvērumi. Piemēram, Bordāna valdības veidošanas procesā pārējiem sarunu partneriem šķita nepieņemami JKP centieni apvienot drošības iestādes. Savu lomu spēlē arī ambīcijas. Politikā darbojas cilvēki ar izteiktu ego, viņi vēlas darboties galvenajās lomās. Īpaši jau tad, ja vēlēšanu rezultāti ir tīri labi. Partiju sponsoru ietekme, manuprāt, tiek pārspīlēta. Protams, viņos ieklausās, viņus respektē. Bet teikt, ka sponsori pilnībā diktētu kādas partijas lēmumus, nebūtu pareizi.
Viena no pretrunām, kas patlaban vēl traucē izveidot valdību, ir pretruna starp jauno politisko spēku revolucionārajām ambīcijām visu radikāli mainīt, izsviest ārā “vecos” un vienlaikus nepieciešamību ar šiem “vecajiem” tomēr vienoties un strādāt kopā. Gan JKP, gan “KPL LV” kampaņas laikā daudz ko sliktu sarunāja par tiem, kuri, viņuprāt, pārstāv “veco politiku”. Nav brīnums, ka vismaz pagaidām “vecie” ar lielu entuziasmu nemetas “jauno” apkampienos. Gribas cerēt, ka personiskie pagātnes aizvainojumi tiks nolikti malā un visi kopā ķersies pie darba.
Latvijas politisko partiju ainava ir visai nestabila. Ar ko tas skaidrojams? Ar straujo sabiedrības pārstrukturēšanos. Rietumeiropā vēl pirms gadiem 50 pastāvēja klasisks partiju spektrs. Vācijā strādnieki balsoja par sociāldemokrātiem, uzņēmēji un zemnieki – par kristīgajiem demokrātiem, brīvās profesijas – par liberāļiem. Tagad tas mainās. Vai biroja darbinieks, runājot marksisma kategorijās, izjūt šķirisko piederību, savas ekonomiskās intereses?
Savulaik arī Latvijā rūpnīcu strādnieki balsoja par sociāldemokrātiem, zemnieki un labējās pilsoniskās aprindas – par Zemnieku savienību, bet inteliģence – par Demokrātisko centru. Šodien tik izteikta dalījuma vairs nav. Vienlaikus Latvijā notiek interesanti procesi. Piemēram, nav taisnība apgalvojumam, ka “KPL LV” vēlētāji noteikti ir “lūzeri” un ekonomiski neveiksminieki. Patiesībā viņu atbalstītāji patiešām vēlas dziļas, visaptverošas pārmaiņas un ir neapmierināti ar pašreizējās politiskās elites tēlu. Tie ir cilvēki, kuri dažkārt vadās pēc principa: vienalga kādas, ka tik pārmaiņas! Turklāt šī partija pamanījusies iegūt daudzu laukos dzīvojošo jauniešu simpātijas, kas ir visai slikta zīme ZZS.
Arī par “Jauno Vienotību” vai “Attīstībai/Par!” balso samērā izglītoti un turīgi pilsoņi. Tas nav akmenī iecirsts, taču šāda tendence pastāv. Vēl kāda Latvijai raksturīga parādība: vēlētāji bieži maina savus favorītus, dažs labs katrās nākamajās vēlēšanās balso par citu partiju. Vēlētāji nav īpaši lojāli, turklāt šāda uzvedība vērojama pat šķietami konservatīvajā pilsētu vidusšķirā. Mums ir “Saskaņa”, visai izteikta etniskā partija ar savu stabilu vēlētāju.
Ap 70–80% krievvalodīgo vēlētāju balso tieši par “Saskaņu”. Nosacīti otrā pusē atrodas Nacionālā apvienība, kuras lauciņā tagad cenšas ielauzties JKP. Tām pa vidu atrodas teritorija, kurā daži vēlētāji ceļo pa visdīvainākajām trajektorijām. Aizvakar vēl balsoja par ZZS, vakar – par “Vienotību”, šodien – jau par “Attīstībai/Par!”. Jautājums – kāpēc?
Bet vēlēšanas ir pagājušas, un Latvijai nepieciešama jauna valdība.
Turklāt tāda valdība, kas ne uz mirkli neļautu apšaubīt Latvijas eiroatlantisko orientāciju, mūsu sabiedrības vērtības. Mēs redzam, kas patlaban notiek Ukrainā, Azovas jūrā. Bet nākamā gada martā Ukrainā notiks prezidenta vēlēšanas. Diemžēl man nav 100% pārliecības, ka viss noritēs mierīgi. Iespējams, kaut kur jau tiek plānotas kādas provokācijas. Vēl viens arguments par labu tam, ka mums nepieciešama stabila, profesionāla un stipra valdība, kas spētu reaģēt uz jebkādiem izaicinājumiem.
Kāda ir jūsu prognoze par pašreizējo situāciju – kā tālāk rīkosies Vējonis?
Esmu viens no tiem diviem miljoniem Latvijas iedzīvotāju, kurš šajā situācijā paņem lielu turzu ar popkornu, ērti ierīkojas dīvānā un vienkārši vēro notiekošo.
Visādu baumu un tenku līmenis ap valdības veidošanu ir gluži vai neaptverams, situācija mainās nevis pa dienām, bet pa stundām. Iespējams, kaut kas ir mainījies jau šīs mūsu sarunas laikā. Tāpēc nav jēgas tajā visā mēģināt līst vēl dziļāk, atliek vienīgi noskatīties.
