Anda Līce: Covid-19 un karstā vasara mūs darījusi gurdus un ļauj notikt lietām, pret kurām agrāk mēs būtu kaismīgi iestājušies 18
Anda Līce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
No vairākiem cilvēkiem ir nācies dzirdēt, ka dārza zemenes šogad nekādas saldās neesot padevušās. Bet mēs jau paši arī neesam nekādi saldie, un tas ir saprotams – pēdējais pusotrs gads ir pavadīts kā nedrošās šūpolēs, no kurām jebkurā brīdī vari izkrist.
Optimisma kampaņas drošības sajūtu nestiprina, ja nesakņojas patiesā empātijā un savstarpējā mīlestībā.
Uz neiecietības un neuzticēšanās fona drošības sajūtu katram nākas meklēt pašam savā pieredzē, vēsturē un ticībā dzīvības spēkam.
Es skatos un klausos Jevgēņiju Jevtušenko – vienu no pagājušā gadsimta populārākajiem krievu dzejniekiem, mūžīgo ideālistu, nesamierināmu taisnības aizstāvi un internacionālistu šī vārda vislabākajā nozīmē, kurš savā mūžā bija pieredzējis daudz netaisnības, tomēr bija pārliecināts, ka labo cilvēku pasaulē ir vairāk nekā ļauno.
Viņa saknes, starp citu, meklējamas arī Latvijā. Vienā no savām pēdējām intervijām viņš teica: “Politiķu valodā vārds “sirdsapziņa” ir visretāk lietotais.”
Krievijā tieši pēdējā gada laikā jebkādi centieni pārveidot valsti par cilvēkiem draudzīgu ir tik pamatīgi sagrauti, ka paši krievi to sauc par pagājušā gadsimta vēstures atkārtošanos.
Tie, kuriem vajadzēja nonākt valsts pārvaldē, ir nonākuši cietumos, izraidīti vai devušies no valsts prom.
Arī Latvijā vārds “sirdsapziņa” ir dzirdams aizvien retāk. Jēdzieni vispirms izzūd no apziņas un pēc tam arī no valodas. Atmodas gars ir izvējojis, un pārsteidzoši daudzi, ieraudzījuši, kādas iespējas paver vara, sevi ar sirdsapziņas jautājumiem neapgrūtina.
Covid-19 un karstā vasara mūs darījusi gurdus un ļauj notikt lietām, pret kurām agrāk mēs būtu kaismīgi iestājušies.
Gan kārtējās vietējo padomju vēlēšanas, gan teritoriālā reforma noritēja miegaini, līdz ar to daudzviet nekas būtiski nav mainījies – tie paši priekšnieki sēž tajos pašos krēslos un “grozīs” lietas tāpat kā līdz šim.
Nav brīnums, ka ikviena, arī visjaunākā, nodokļu reforma nes sev līdzi jaunu netaisnību un rūgtuma garšu, kaut gan bija iecerēta sabiedriskā klimata un saskaņas uzlabošanai.
Var tikai minēt, kas notiks, kad pēckovida pasaulē atkal atvērsies robežas.
Tektoniskie procesi pasaulē notiek nemitīgi, un globālās depresijas ir neizbēgamas. Vienīgā drošības garantija ir un būs cilvēcība – spēja pasniegt otram roku un būt pateicīgiem arī par mazumu.
Liepas šogad Latvijā ziedēja agri un bagātīgi, un tie, kas sev atļāva brīdi pastāvēt zem bišu pilnajiem kokiem, savu ikdienu noteikti ir darījuši gaišāku. Kāds varbūt teiks – tie ir sīkumi, bet tieši no tiem jau arī top viss lielais.
