Andris Poga Novosibirskā, Andrejs Osokins starp Latviju un ASV. Armands Znotiņš recenzē Transsibīrijas Mākslas festivālu 0
Armands Znotiņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Savāds laiks, kad informācija par kultūras pasākumiem tiek iegūta no sociālajiem tīkliem, un diemžēl virtuālajā realitātē tie arī paliek.
Tomēr ne gluži visos gadījumos – par diriģenta Andra Pogas braucienu uz Novosibirsku pavēstīja internetā, un turpat bija arī paziņojums, ka ikgadējais Transsibīrijas Mākslas festivāls notiek kā parasti – ar mūziķiem, ar viesmāksliniekiem un ar publiku.
Un 2021. gada 25. marta tiešsaistes koncertā no Arnolda Kaca Valsts koncertzāles tas arī bija lieliski redzams – gan pilns simfoniskais orķestris uz skatuves, gan klausītāju piepildīta zāle. Lieki teikt, ka šis nu reiz ir tas gadījums, kad no krieviem katrā ziņā jāņem priekšzīme.
Otra acīmredzama kvalitāte Transsibīrijas festivāla atklāšanas koncertam – Krievijas kultūras dzīves organizētāju spēja pārkāpt pāri politiskas un komerciālas dabas aizspriedumiem. Latviešu diriģenta vadītais priekšnesums pirmām kārtām saistīja ar iespēju koncertsniegumā atkal dzirdēt kādu Marka Entonija Tērnidža opusu, jo Latvijā šī angļu mūsdienu meistara mūzika pirmo un laikam arī pēdējo reizi skanēja 2014. gada Rīgas festivālā.
Trīs gadus vēlāk Tērnidžs radījis koncertu divām vijolēm un orķestrim “Shadow Walker”, un tagad nu šī partitūra nokļuvusi ne tikai slavenā vijolnieka Vadima Repina, bet arī viņa līdzgaitnieces Aleksandras Konunovas repertuārā.
Par radikāla avangardisma paraugiem šo un vēl citus Tērnidža darbus gan nenosaukt – tematisma izveides principi un skaņurakstā jaušamā ziemeļnieciskā mentalitāte koncertu “Shadow Walker” tuvina, piemēram, Pītera Maksvela Deivisa daiļradei, taču arī šāda laikmetīgā mūzika no klausītāja prasa ieinteresētu iedziļināšanos.
Otrkārt, arī pārējā repertuārā nebija nekā viegla un populāra (protams, ja vien par tādu neuzskata abu solistu piedevās spēlētās trīs ainas no Dmitrija Šostakoviča svītām) – Karla Marijas fon Vēbera uvertīrā no operas “Oberons” komponists aicina ieklausīties mūzikas tēlu pakāpeniskā atklāsmē, un arī Brāmsa simfoniskā pasaule tik vienkārši vis neatveras.
Likumsakarīgi, ka programmas gaitā Novosibirskas Akadēmiskā simfoniskā orķestra māksliniekiem par nopietnāko pārbaudījumu kļuva tieši Tērnidža opuss – kaut vai no orķestrācijas viedokļa, kur sitaminstrumentu grupā komponists iekļāvis krotales, ksilofonu, marimbu, vibrofonu un vēl, un vēl.
Šīs partitūras lasījums pēc Vēbera uvertīras apstiprināja sajūtu, ka Novosibirskas orķestris tembrālu pilnskanīgumu dažbrīd spiests upurēt atskaņojuma precizitātes labā, taču citādā ziņā interpretācijā ieguldītais darbs deva gaidītos panākumus – četrdaļu cikla iedzīvinājumam piemita emocionāla niansētība un loģiska muzikālās domas virzība, solisti uzturēja saskaņotu dialogu ar orķestri arī sarežģītāko poliritmisko virāžu brīžos, bet Andra Pogas gūtā pieredze mūsdienu latviešu komponistu mākslā neapšaubāmi noderēja arī šeit.
Atšķirībā no Tērnidža izmantotā sitaminstrumentu klāsta Johannesam Brāmsam pietiek vienīgi ar timpāniem, toties viņa Pirmajā simfonijā jau pašā sākumā dzirdamā muzikālā simbolika nekādi nav iedomājama bez orķestra perkusionista klātbūtnes. Tātad – Brāmsa komplicētajā ideju, tēlu un noskaņu sistēmā svarīga ir katra detaļa, un to interpretācijas dalībnieki arī lieliski saprata.
Tādējādi Novosibirskas orķestra priekšnesumā labi zināmā simfonija izskanēja kā saistoša un piepildīta atklāsme, kas vienlaikus apliecināja jau iepriekš nojausto – no visiem 19. gadsimta meistariem, iespējams, tieši Brāmss ir pats tuvākais Andra Pogas radošajai mentalitātei.
Tas gan neatceļ vēlmi kādreiz dzirdēt klātienē arī Vadima Repina uzstāšanos, tas neatceļ nepieciešamību arī Latvijā kādreiz uzvest vismaz vienu no Marka Entonija Tērnidža vienpadsmit operām un baletiem.
Arī pianists Andrejs Osokins aizvadītā gada neparedzamajos apstākļos daudz laika pavadījis skaņu ierakstu studijā, un nupat iznācis viņa albums ar Kloda Debisī un Džordža Gēršvina mūziku. Taču gan publikai, gan pašam pianistam nepieciešami koncerti kaut vai neklātienē, un Amerikas Latviešu apvienības iniciētā programma tam ir spilgts pierādījums – 27. martā noritēja tiešraides koncerts “Paralēles”, kur solists kopā lika latviešu un amerikāņu komponistu darbus.
Vairākas no latviešu autoru partitūrām – Jāzepa Vītola “Šūpuļdziesma” un “Viļņu dziesma” – Andreja Osokina interpretācijās jau pazīstamas. Citas, piemēram, Pētera Vaska “Mazā naktsmūzika” un Volfganga Dārziņa “Mazā svīta” Nr. 5, pianista lasījumā vēl nebija dzirdētas.
Taču abos gadījumos iespaidi izvērtās līdzīgi – laikmetīgāk iecerētas mūzikas lasījumos, un tas attiecas arī uz amerikāņu autoriem, Andrejs Osokins sniedzis emocionālu piepildījumu un pianistisko krāsu daudzveidību, turpretī romantisma stila skaņdarbi viņa interpretācijās uzrunā arī ar radošās domas trāpīgumu un formas slīpējumu.
Klāt vēl spoža virtuozitāte vai kontemplatīva apcere, un arī tādēļ klausīties Jura Karlsona prelūdiju “Miglainā rītā” vai Jāņa Mediņa 14. dainu bija patiess prieks.
Cita lieta, ka vienas stundas laikā visu izvēlēto ietvert izrādījās neiespējami. Un šoreiz cieta Gēršvins, kura “Rapsodija blūza stilā” sākās tā apmēram no vidus, un, lai arī cik krāšņas būtu pianista spēlētās pasāžas, šāda tipa transkripcija vairāk atgādināja neobligātu piedevu, un tāpat jāšaubās arī par Emīla Dārziņa “Melanholiskā valša” saīsinātās versijas jēgu.
Jā, Filipa Glāsa opuss “Neprātīgā steiga” gan izskanēja pilnībā, taču diemžēl tieši tur par muzikālo materiālu viss bija skaidrs arī pirms pārāk labi pazīstamo atkārtojumu virknēm, kamēr Džordža Kramba “Dvīņi. Mīlas – nāves mūzika” beidzās jau pēc pāris minūtēm, un arī Volfganga Dārziņa pasaulē pianists varēja uzkavēties daudz ilgāk.
Skaidrs, ka šeit ir materiāls vairākām divdaļīgām programmām, un skaidrs, ka Andrejs Osokins jau sen pelnījis tikšanos ar klausītājiem klātienē. Kas arī ir īstā vide visām divdesmit četrām Jāņa Mediņa Dainām vai Džordža Kramba “Makrokosmosa” četriem sējumiem.
