Kanibālisms, rituālās slepkavības – seno indiāņu šokējošās tradīcijas 2
Par spīti šokējošajām tradīcijām un asiņainajiem rituāliem, seno indiāņu civilizācijas nebeidz pārsteigt un fascinēt ar savu dzīvesveidu un pasaules redzējumu, turklāt tas ļāvis arī izvirzīt hipotēzi, ka maiji savas zināšanas ieguvuši no citplanētiešiem.
AR ASINĪM PRET HAOSU
Seno indiāņu cilšu reliģisko uzskatu pamatā bija saikne starp dzīvību un nāvi, mūžīgais nomiršanas un atdzimšanas rits. Visas maiju dievības ir divējādas un savieno divus pretrunīgus sākumus – dzīvību un nāvi, mīlestību un naidu, zemi un debesis. Savus galvenos dievus maiji atveidoja spārnotu čūsku veidā. Spalvas simbolizēja debesis, čūska – zemi. Uzskatīja, ka katrs no dieviem secīgi pārvalda pasauli pēc noteiktiem laika intervāliem. Konkrētā dieva valdīšanas sākuma brīdī maiji tempļos un laukumos izlika attiecīgās dievības statujas, kas tur atradās līdz brīdim, kamēr izbeigsies šī dieva pilnvaras. Ļauna dieva valdīšana nesa cilvēkiem bēdas un ciešanas, bet laba dieva laikā valdīja pārticība un miers.
Visums, kā uzskatīja maiji, uzbūvēts sarežģīti: tas sadalīts 13 telpās, katru no kurām pārvalda kāds dievs. Debesis uztur četras dievības. Katrai no tām atbilst sava krāsa: sarkanā – austrumu, baltā – ziemeļu, melnā – rietumu, dzeltenā – dienvidu dievam. Visuma centrā – zaļā krāsa. Skaitlim 4 piemita īpaša maģiska nozīme. Iespējams, tieši tādēļ maijiem bija četras galvaspilsētas: Kopana, Kalakmula, Tikala un Palenke.
Maiji uzskatīja, ka atkarībā no cilvēka dzīves kvalitātes pēc nāves dvēsele nonāk vai nu nesatricināmas svētlaimes stāvoklī, vai mūžīgās mokās. Nebeidzamā svētlaime gaida tos, kas to nopelnījuši, bet grēcinieki nokļūst Metnālē – pazemes valstībā – mūžīgi aukstā apgabalā, ko apdzīvo dēmoni.
Maiju ticība māca, ka asinis ir iecienītākais dievu ēdiens. Tādā veidā dieviem atdeva visa mirstošā cilvēka dzīvības enerģiju. Asiņaino rituālu varēja izpildīt dažādos veidos, taču būtībā tas vienmēr bija notikums, kas nodrošināja pasaules kārtības uzturēšanu un uzvaru pār haosu. Upurēšana nebija vienkārši centieni pielabināt dievus, bet svēts rituāls, kas demonstrēja cilvēka un dievu komunikāciju. Tas bija dzīves avots!
Aiz visām seno indiāņu rituālu darbībām slēpjas ļoti seni un universāli priekšstati par to, ka galvenās cilvēka dvēseles koncentrēšanās vietas ir asinis un elpošana. Ķermenis ir mirstīgs, savukārt dvēsele – mūžīga. Jaunpiedzimušais to ieguva līdz ar elpošanu. Kamēr dvēsele mitinās ķermenī pulsējošo asiņu un elpošanas siltumā, cilvēks ir dzīvs. Dzīvība pameta ievainoto kopā ar asinīm, turklāt rēta “dūmoja” – “dvēsele aizlidoja”, pameta savu laicīgo patvērumu un, būdama nemirstīga, devās pie pārējām dvēselēm, kas mita mūžīgajā dievišķo senču un dievu pasaulē.
Uzskatīja, ka atbrīvota dvēsele var kalpot par savienotāju starp cilvēkiem un dieviem. Indiāņi to iztēlojās kā lidojošu taurentiņu, bet to, kas tikko pametusi mirušo, kā lielu zaļu mušu, ko dēvēja par “mirušā acīm”. Savukārt, pārdzimstot jaundzimušajā, dvēsele atgriezās no debesīm krītošas zvaigznes veidolā. Tādēļ indiāņu sievietes, gaidot bērnu, meteorītu lietus laikā kāpa uz piramīdām un “ķēra” zvaigznes.
IZLAISTIE GARI
Maiji bija pārliecināti, ka cilvēka ķermenis ir pārdabisko spēku izeja uz cilvēku pasauli. Ar rituālu palīdzību, kas paredzēja ķermeņa savainošanu, maiju priesterim nodeva zvaigžņu un debesu ķermeņu enerģiju. Pastāvīgi veiktie upurēšanas rituāli uzturēja harmoniju un saikni starp kosmosu un cilti, savienoja debesis ar zemi.
Lai uzturētu kontaktus ar gariem un senčiem, maiji izmantoja arī spēcīgu šokolādes klizmu vai ar īpašu augu palīdzību izraisīja vemšanu. Spēcīgā caureja vai vemšana provocēja halucinācijas, kas ļāva viņiem komunicēt ar senčiem. Lai izpelnītos dievu uzmanību, maiji arī piekopa gavēšanu, dažkārt pat trīs gadus. Šajā laikposmā neēda gaļu, nelietoja sāli, piparus, aso garšvielu čilī un izvairījās no dzimumsakariem. Tiesa, vairākums šo ierobežojumu attiecās tikai uz priesteriem. Pārējiem bija lielāka brīvība, taču, atrodoties lielā priesteru ietekmē, arī pārējie maiji tiecās sekot viņu paraugam, lai izpelnītos dievu žēlastību. Maiji vērsās pie dieviem, lūdzot atvieglot dzīves grūtības, nodrošināt labu ražu, veiksmi medībās un zvejniecībā. Saikni ar dieviem lūgšanu un meditāciju laikā uzturēja priesteri, nosūtot dieviem sūtņus – dzīvnieku un cilvēku upurus. Populāra bija publiskā grēksūdze.
Savukārt gados, kurus pēc maiju kalendāra uzskatīja par visnelaimīgākajiem un bīstamākajiem, obligāti veica uguns deju. Ceremonija notika dziļā naktī, kas piešķīra svinīgumu un radīja neatkārtojamu efektu. Kad no liela ugunskura palika pāri vien kvēlojošas ogles, tās nolīdzināja un izsvaidīja apkārt. Tad indiāņi galvenā virspriestera vadībā dejoja pa karstajām oglēm.
