SVĒTĀ UPURU ĒŠANA 2
Taču visnežēlīgākā un tālab arī visrezultatīvākā upurēšanas forma saskaņā ar indiāņu ticību bija kanibālisms, rituālās slepkavības un brīvprātīgas cilvēku upurēšanas. Senā rituālā upurēšanas tradīcija Amerikā vispār radās uz mūsu ēras robežšķirtnes, bet aptuveni 2. tūkstošgades vidū tā ieguva īpaši lielu vērienu, veidojot acteku reliģiskā kulta pašu būtību un apaugļojot visu turpmāko meksikāniešu kultūru. Cilvēka miesas ēšanas rituālu veica tikai vienā nolūkā – iegūt upura dzīvības spēku un viņa pozitīvās īpašības. Par to, ka inki praktizēja cilvēku upurēšanu, liecina dažādi kailu upuru atveidojumi ar mugurpusē sasietām rokām un figūrām ar nazi vienā rokā un nocirstu galvu otrā. Visbiežāk upurēja gūstekņus, kas sagūstīti karu un iebrukumu laikā. Tomēr īpaši pilnvaroti sūtņi pie dieviem–senčiem varēja kļūt vien speciāli izraudzītie – nevainīgas meitenes, skaisti bērni bez fiziskām nepilnībām un nesasnieguši dzimumbriedumu, kā arī īpaši drosmīgi vīrieši. Kad par “sūtni” izraudzīja bērnu, viņu ievīstīja vairākās vilnas drēbju kārtās. Sasniedzot augstkalnu svētvietu, veica sagatavošanās rituālus, bet tad atstāja neaizsargāto upuri mūžīgā aukstumā. Šajā gadījumā viņu nenogalināja ar sitienu pa pakausi, kā bieži rīkojās ar citiem, bet ievietoja kapenē dzīvu, kamēr viņš vēl atradās narkotisko vielu iedarbībā. Parasti upuris nomira no aukstuma, vēl nepaguvis atmosties no transa, saritinājies dabiskā embrija pozā, lai būtu siltāk, kas tik raksturīga peruāņu mūmijām. Dažkārt bērnus sūtīja arī valdniekam, lai veiktu rituālu “kapak huča” (lielo upurēšanu) valdnieka svētnīcā. Ja valdnieks vēlējās izrādīt pateicību sūtītājam, viņš nosūtīja bērnu atpakaļ pie vecākiem, lai viņu upurētu dzimtajā ciemā. Viens no inku vadoņiem, kurš bija uzbūvējis sarežģītu apūdeņošanas kanālu netālu no Ajakučo, nosūtīja uz Kusko upurēt saules dievam savu meitu. Sūtni pieņēma ar milzīgu godināšanu un, par godu tēva panākumiem, nosūtīja atpakaļ. Glaimotie inki izraka kalna galā kapeni, ievietoja tur dzīvu meiteni un aizmūrēja ieeju. Apbedīšanas kamerā bija ievietota vara caurulīte, pa kuru saules izredzēto dzirdīja ar ūdeni. Drīz viņu sāka uzskatīt par vietējo dievību. Laimīgais tēvs ieguva paaugstinājumu amatā, bet upura brāļi ieņēma orākulu amatu un, imitējot meitenes smalko balstiņu, it kā nodeva norādes no jaunās “dievības”… Priekšmeti, ar kuru palīdzību veica asinsizliešanas rituālu, bija primitīvi: no mizas izgatavots papīrs, trauks asins savākšanai un virve. Papīrs, kas atradās speciālā traukā, uzsūca izlietās asinis. Viss liecina, ka tad tas sadedzināts un dūmu veidā dvēsele asiņu formātā nokļuva pie dieviem, kairinot tiem acis. Instrumenti asiņu nolaišanai bija zivju asakas, krama un obsidiāna dunči, augu lapu ērkšķi, jūras gliemežvāku šķembas. Zobainie rituālie naži asins izliešanai bija ļoti smalki darinājumi, pat īsti mākslas darbi. Pēc formas tie atgādināja “sapņu čūskas”, ko savās vīzijās redzēja asiņu nolaišanas praktizētāji. Pēc formas un izmēra tie pilnībā pielīdzināmi ķirurģiskiem instrumentiem. Priesteri, kas veica upurēšanu, bija lieliski anatomijas pārzinātāji. Sirds izrāvēja pienākumos bija precīzi un ļoti ātri uzšķērst krūškurvi, veikli izņemt vēl pukstošo sirdi, noņemt visplānāko ādas kārtu, neizjaucot tās veselumu, nošķirt galvu, plaukstas un pēdas un tāpat galvaskausa apakšžokli, izņemt no skeleta liela kaulus. Rituāla secīgo gaitu nedrīkstēja pārtraukt. SŪTĪJUMI DIEVIEM Upurēšana un ziedojumi cilvēka miesas un asiņu formā tāpat bija galvenais maiju reliģijas rituāls, jo īpaši viņu klasiskā perioda civilizācijā. Turklāt cilvēku upurēšanu uzlūkoja kā kaut ko sakrālu, tīru un pietuvinātu dieviem. Par tamlīdzīgām reliģiskām asinsizliešanas ceremonijām, indiāņu miesas upurēšanas paražām vēstī ne tikai pirmatklājēju hronikas, bet arī maiju tempļu un piramīdu sienu zīmējumi. Maiju upurēšanas rituāli bija lielā mērā līdzīgi acteku rituāliem. Cilvēku, kuru bija noskatījuši priesteri, iezieda ar īpašu zilu upurēšanas krāsu un uz galvas uzvilka ceremoniālu upurēšanas cepuri. Tad bungu rīboņas, dziesmu un deju pavadījumā viņu veda uz piramīdas virsotni. Četri galvenā priestera palīgi, dēvēti par čakiem, arī apziedušies ar tumšzilo krāsu, saņēma upuri aiz rokām un kājām un ar mugurpusi novietoja uz altāra. Noskaitījis lūgšanu, priesteris ar īpašu rituālo akmens dunci uzšķērda upurim krūtis, izraujot no tām vēl pukstošo sirdi, ko ievietoja īpašā kublā, bet ar asinīm, kas šķīda no vēdera, apslacīja attiecīgā dieva statuju vai tā simbolisko atveidu, kam par godu bija iecerēta asiņainā izrāde. Upura ķermeni čaki nometa pie tempļa pakājes. No tā nodīrāja ādu, kurā ietērpušais priesteris izpildīja īpašu rituāla deju. Noslēdzošais cilvēkupurēšanas ceremonijas posms bija upura ķermeņa sadedzināšana. Īpašos gadījumos, kad upurēja drosmīgu kareivi, upura ķermeni sadalīja mazos gabaliņos, kurus apēda priesteri un augstdzimušie. Visas savāktās asinis izlēja pie dieva altāra. Lai nodotu vēstījumus saviem likteņu noteicējiem, sūtņi pie dieviem varēja doties ne tikai “augšup”, bet arī “lejup”. Piemēram, svētajā “Upuru akā” Čičenicā. Šo rituālu praktizēja Jukatanas pussalas teritorijā. Ūdeni, kas uzkrājās svētajā akā – cenotā, uzskatīja par svētu. Akas maijiem ne tikai veica dzeramā ūdens avota funkcijas, bet arī bija sakrālas vietas, vārti uz viņpasauli, kas ļāva mirstīgajiem komunicēt ar dieviem. Senie maiju astronomi iztēlojās Lielā Lāča zvaigznāju kā dievieti–večiņu, kas lej svēto ūdeni no apvērstas krūzes. Divas Lielā Lāča zvaigznes norādīja uz Polārzvaigzni ziemeļos, bet Čičenica saskaņā ar maiju sakrālo ģeogrāfiju izrādījās Piena Ceļa zemes projekcijas pašā ziemeļu punktā. Tā ka vietējās akas pilnībā bija piemērotas svētā ūdens glabāšanai. Karojošās ciltis pat noslēdza līgumus par piekļūšanas tiesībām upurēšanas teritorijai pie akas. Čičenicas priesteri svētajām akām upurēja arī bērnus. Bērniem ar savu nāvi bija jāpielabina dievs Čaks, kas Centrālamerikas indiāņu mitoloģijā tāpat bija pazīstams ar vārdu Tlaloks. Čaks – viens no visnozīmīgākajiem maiju dieviem – bija cieši saistīts ar lietu un negaisa parādībām. Čaks ir viena no pirmajām zināmajām maiju dievu panteona dievībām. Pat mūsdienās Jukatanā to uzskata par lietus aizbildni un veic lietus izsaukšanas ceremonijas, kas zināmas ar nosaukumu “ča-čak”, bet lietu tradicionāli uzskata par dieva dzīves aktivitātes produktu. Daudzus bērnus meta akā vēl dzīvus, citus pirms nosūtīšanas Čakam savukārt pakļāva dažādai rituālai “apstrādei”: no dažiem upuriem priesteri nodīrāja ādu, dažus sadalīja. Uzskatīja, ka dieviem bijusi vājība pret maza izmēra priekšmetiem un radībām. Piemēram, Čakam bijuši četri palīgi, kas attēloti kā liliputi. Tādēļ bērnus, kurus izmantoja upurēšanai, varēja uztvert kā veidu, lai nokārtotu nepastarpinātu saskarsmi ar lietus dievu, kuru iepriecināja viss mazais. Asins izliešana ne gluži obligāti paredzēja upura nāvi. Viseksotiskākais tāda veida rituāls, kas nenoslēdzās ar nāvi, maiju indiāņiem bija “savēršanas” rituāls. Visi vienas dzimtas vīrieši sapulcējās templī un ar asu dzeloni caurdūra savus dzimumlocekļus, tad caur šo caurumu izvilka garu šņori un tādā veidā izrādījās “savērti” ar kopīgām asinīm piesātināto vienoto virvi – visu kopīgās mātes nabas saites un tāpat Piena Ceļa simbolu. Pirmie tādu virvju atveidi parādījās uz olmeku altāriem I tūkstošgadē pirms mūsu ēras, apzīmējot valdnieku saikni ar saviem dievišķajiem priekštečiem. Maiju indiāņi, kas vēsturiskajā arēnā parādījās mūsu ēras pirmajos gadsimtos, ne tikai saglabāja senos priekšstatus par virvi – nabassaiti, bet arī atstāja daudz attēlu un tekstu par asinsizliešanas rituāliem. Interesanti, ka maiju klasiskajā periodā (VI–IX gs.) rituālu veica galvenokārt sievietes: maiju valdnieces izvēra caur iepriekš ar resnu ērkšķi caurdurtu mēli plūksnainu šņori. Savukārt vīriešu “savēršanās” rituāls bija tik svarīgs dzimtas vienotības saglabāšanai, ka to ilgi piekopa pat spāņu laikā, jo tas iemiesoja pastāvīgu radniecīgu saikni dzimtas ietvaros starp dzīvajiem vīriešiem un tālajiem senčiem. Kā rakstījis tā laika hronists, “to, kurš to izdarījis daudz reižu, uzskatīja par vīrišķīgāko, un viņu dēli ar to sāka nodarboties kopš bērnības”. Daļēji masu tieksme pret šo dīvaino izklaidi, šķiet, izskaidrojama ar iespēju iekļūt mainītā apziņas stāvoklī. Rituāla laikā zaudējot asinis, smadzenes izstrādā vielas, kas stimulē halucināciju rašanos. Senie meksikāņu “redzošie” šamaņi šo efektu spēja panākt apzināti.
Kokteilis
Kokteilis
KOLEKTĪVĀ SAVĒRŠANĀS
