“Krievijas iebrukums pilnībā izmainīja mūsu dzīvi.” Ukrainiete Olha Romanovska dalās atmiņās par piedzīvoto 24.februārī 4
Sandra Dieziņa, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
2022. gada 24. februāris. Ceturtdiena. Daudziem no mums tā būtu bijusi parasta diena, kad dodamies darba gaitās, uz skolu, atpūšamies vai veicam citas lietas. Taču tās dienas rīts pārsteidza visu civilizēto pasauli – katrs, kurš ieslēdza radio, televīziju vai ieskatījās ziņu lentē internetā, no rīta ieraudzīja šokējošo vēsti – Ukrainas pilsētas saņem raķešu triecienus; Krievija sākusi vispārēju iebrukumu Ukrainā.
Katrs no mums tagad noteikti atceras tās dienas emocijas – ko izjuta, ko domāja. “Latvijas Avīze” vairākām amatpersonām un citiem ļaudīm arī aicināja atcerēties dienu pirms gada un kas šā gada laikā pārdzīvots.
1. Kā jūs tagad atceraties 2022. gada 24. februāri? Kādas bija jūsu sajūtas un rīcība, kad uzzinājāt par Krievijas uzbrukumu Ukrainai?
2. Kādas izmaiņas šī gada laikā esat pats piedzīvojis vai ievērojis sev apkārt?
Olha Romanovska, “Sho” restorāna īpašniece
“24. februāris bija diena, ko gribētos aizmirst, bet tagad to nāksies atcerēties visu mūžu. Krievijas iebrukums pilnībā izmainīja mūsu dzīvi. Kara dēļ mums nācās pamest savas mājas, savu valsti. Šīs izmaiņas satrieca vārda vistiešākajā nozīmē,” stāsta “Sho” restorāna īpašniece Olha Romanovska.
Viņa todien atradusies komandējumā citā Ukrainas pilsētā, tieši tajā dienā bija iegādātas biļetes atpakaļceļam uz mājām, ko tā arī nav izmantojusi. Darba sarakstē no kolēģiem uzzinājusi, ka agrā rītā apšaudītas Ukrainas pilsētas Harkiva, Kijiva. “Tas bija šoks. Tad no rīta pēc pieciem bija administrācijas paziņojums par steidzamu evakuāciju,” atceras Olha Romanovska.
Lēmums par valsts pamešanu netika pieņemts uzreiz, cerēja, ka viss beigsies, taču tā nenotika. Nolēmuši braukt uz Latviju. “Mūs uzņēma ļoti labi. Tā bija ne tikai parasta līdzjūtība, bet kaut kas daudz vairāk. Līdz šim neesmu satikusi nevienu, kurš būtu izturējies negatīvi vai vienaldzīgi pret mums. Visu šo laiku esam sastapušies ar atbalstu un par to ļoti liels paldies,” stāsta Olha. Ukrainā viņa nodarbojās ar celtniecības materiālu pārdošanu, taču Latvijā uzsāka darbību ēdināšanas biznesā, atverot restorānu Bigauņciemā.
“Pats grūtākais ir riskēt, pieņemt lēmumu un tad būt atbildīgam par šo lēmumu. Kamēr darbojies kādu apstākļu ietekmē, saproti, ka nav kur atkāpties un riskē ar visu, kas vēl atlicis. Šie apstākļi situāciju padara vēl ekstremālāku.” Lēmums par restorāna izveidi pieņemts 3–4 nedēļas pēc ierašanās Latvijā, jo Olha ievērojusi, ka tiek izīrētas telpas kādreizējā restorāna vietā.
“Viss, ko varējām atvest, bijām mēs paši. Ukrainā ir spēcīga tradīcija gatavot mājas ēdienu, katrai otrajai sievietei ir vesels mājas maltīšu recepšu krājums, šo nacionālo tradīciju tagad piedāvājam savā virtuvē.” Latvijā Olha uzturas kopā ar ģimeni – vīru un vecākiem, kas palīdz restorānā. Arī draugi un draugu draugi turas kopā.
“Tagad dzīvojam ar cerību atgriezties mājās. Gads – tas ir ilgs un tomēr arī ļoti mazs posms. Tas ir ilgi, lai pārdzīvotu ļoti daudz notikumu, un maz, lai pārstātu gribēt būt mājās.” Olha sarunā vēl un vēlreiz izsaka paldies par lielo atbalstu visai Latvijai un izsaka cerību, ka karš drīz beigsies.
