Vilsona doktrīna pret Vestfālenes principu 43
Par galveno tautu pašnoteikšanās tiesību aizstāvi 1918. gadā kļuva ASV prezidents Vudro Vilsons, kura idejas tūdaļ pat pārņēma arī Krievijas boļševiki. Krievijas impērijai sabrūkot un sabiedrotajiem svinot uzvaru pār Vāciju un Austroungāriju, sākās suverenitāšu parāde. Eiropas kartē parādījās vairāk nekā desmit jaunu valstu. Taču tautu pašnoteikšanās princips tolaik tika pielāgots visnotaļ selektīvi – tiesības uz savas valsts izveidi tika pieļautas vien tad, ja tas novājināja Vāciju un Austroungāriju. Piemēram, Austrijai sākotnēji liedza iespēju īstenot plebiscītā izteikto vēlmi no jauna apvienoties ar Vāciju, turklāt šis liegums tika apstiprināts Senžermēnas līguma 88. punktā. Gluži tāpat netika ņemtas vērā Tiroles, Sudetu, Čehijas pierobežas, Mēmeles un Dancigas iedzīvotāju vēlmes. Savukārt Ukrainas, Armēnijas un Gruzijas centieni izveidot vai atjaunot valstiskumu tika brutāli aprauti un to teritorijas ar militāru spēku iekļautas Padomju Krievijā. Arī Somijas ziemeļu daļas iedzīvotāju gribu boļševiku valdība neņēma vērā, bet karēļus un ingrus pakļāva genocīdam.
Ar laiku tautu tiesības uz pašnoteikšanos kļuva par 20. gadsimta starptautiski atzītu normu, kas tika ietverta sākumā Atlantijas Hartā (1941. gadā to parakstīja antihitleriskās koalīcijas dalībvalstis), tad Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) statūtu pirmajā punktā, ko ratificēja 1945. gadā, un visbeidzot Eiropas drošības un sadarbības konferences (EDSK) nobeiguma aktā, ko 1975. gada 1. augustā parakstīja trīsdesmit piecu valstu līderi, starp tiem arī PSRS vadītājs Leonīds Brežņevs. Šajā dokumentā tika noteikti robežu neaizskaramības un teritoriālās integritātes principi, kā arī pasludināta ārvalstu neiejaukšanās citu valstu iekšpolitikas lietās.
Tomēr ne ANO statūti, nedz pieņemtās rezolūcijas nekad nav ietvērušas kategorisku neatkarīgas valsts izveides kā augstākās pašnoteikšanās formas noteikumu, jo tas nonāktu pretrunā ar 1648. gadā iedibināto Vestfālenes sistēmu par robežu nemainīgumu, pareizāk sakot, par to, ka valsts robežas nedrīkst mainīt bez pašas valsts atvēles.
Līdzīgi boļševikiem arī Staļina sākotnējais sabiedrotais Hitlers, gatavojoties karam, manipulēja ar nāciju pašnoteikšanās idejām. Tika izraudzīti “tarāni”, proti, tautas, ar kuru palīdzību varētu iedragāt pretinieka valsts vienotību. Par šādiem “tarāniem” kļuva vācieši Čehijas pierobežā, slovāki un ukraiņi Polijā, horvāti un albāņi Dienvidslāvijā, ingri un Kaukāza tautas Padomju Savienībā. Francijā Vērmahta aģenti mēģināja savervēt normandiešus un bretoņus, taču tie neuzķērās uz nacistu provokācijām. Vienlaikus Vācija ignorēja pašnoteikšanās tiesības, ja tas neatbilda Trešā reiha interesēm, piemēram, dienvidtiroliešu vēlmi atvienoties no Itālijas.
Četrdesmit gadus pēc nacistiskās Vācijas sagrāves šo stafeti no jauna pārņēma sākumā PSRS, pēc tam tās idejiskā mantiniece Krievija. Vēl 80. gadu beigās čekas aģenti mēģināja pārvērst par “tarāniem” etniskos poļus Lietuvā, latgaliešus Latvijā un tā dēvētos “krievvalodīgos” visās trijās Baltijas valstīs. Pirmie divi projekti izgāzās, arī trešais nedeva cerēto rezultātu.
Lai torpedētu atbrīvošanās cīņas Gruzijā, par “tarāniem” tika izmantoti abhāzi un osetīni. Te nu jāatzīst, ka vēl 80. gados Kremļa sāktais “Gruzijas projekts” ir vainagojies ar panākumiem – okupētas un praktiski atšķeltas no Gruzijas ir divas lielas šīs valsts teritorijas.
Joprojām turpinās Kremļa aģentu darbība Gruzijā, Moldovā un Ukrainā. Vienlaikus tiek strādāts arī pie vārāku Eiropas Savienības valstu novājināšanas. Galvenā propagandas mērķauditorija ir “krievvalodīgie” Latvijā un Igaunijā. Šovasar Krievija mēģināja iejaukties pat Skotijas neatkarības kustībā, cerot, ka septembra referenduma iespaidā no pasaules kartes varētu pazust viena no spēcīgākajām valstīm, kas pamatoti tiek vērtēta kā viens no Rietumu demokrātijas balstiem. Ne velti pavasarī britu admirālis Džons Makenlijs paziņoja, ka gadījumā, ja Skotija atdalīsies no Apvienotās karalistes, valstij būs jāpasludina kodolatbruņošanās, jo visas Lielbritānijas atomzemūdenes bāzējas Skotijā un to pārdislocēšana uz Angliju maksātu miljardus dolāru. Tas savukārt varētu likt Lielbritānijai zaudēt tiesības atrasties ANO Drošības padomē. Pirms trim mēnešiem Lielbritānijas izglītības ministrs Maikls Gouvs publiski aicināja skotus balsot pret neatkarību kaut vai tādēļ, lai nepieļautu Lielbritānijas sašķelšanos, kas novājinātu Rietumus un nostiprinātu Krievijas pozīcijas.
