Kad tas sākās un kāpēc? 43
Separātisms šā vārda mūsdienu izpratnē Eiropā sākās 19. gadsimta vidū, kad daudzas tautas, arvien skaidrāk apzinoties savu patību un savdabību, tiecās atbrīvoties no veco valstu struktūrām, lai dibinātu savas. Kādēļ?
Kopš agrīniem viduslaikiem līdz pat 19. gs. vidum eiropieši īpaši neraizējās par savu etnisko piederību. Tolaik svarīga bija uzticība valdošajam namam un baznīcai. Piemēram, 18. gadsimtā skoti sacēlās pret Angliju (Jakobītu sacelšanās), jo vēlējās Stjuartu dinastijas atjaunošanu tronī. No 15. līdz 17. gs. Šveices kalnu kantoni, kas runāja četrās dažādās valodās, cīnījās par neatkarību, jo vēlējās tiešu pakļautību Svētajai Romas impērijai. Pēdējais neetniskā separātisma akts Eiropā bija Norvēģijas atdalīšanās no Zviedrijas 1905. gadā, jo norvēģi negribēja, lai viņiem būtu tikai “puse no kroņa un troņa”.
Īsāk sakot, 19. gs. vidū vecā feodālā līme vairs nespēja noturēt dažādu tautību cilvēkus vienā valstī. Čehi pēkšņi atskārta, ka ir nevis “ne gluži vācieši”, bet gan tauta ar savu valodu, tradīcijām un vēsturi. Vēlāk čehi sāka pārliecināt slovākus, ka arī viņi ir nevis “ne gluži ungāri”, bet gluži noteikti nav ungāri. Savukārt galīciešus krievi mēģināja pārliecināt, ka viņi ir krievi, bet austrieši – ka viņi ir ukraiņi, lai gan vēsturiski Galīcija ar Ukrainu bija maz saistīta. Tomēr austriešu propaganda izrādījās sekmīgāka, un galīcieši kļuva par Ukrainas valstiskuma idejas pamatlicējiem. Līdzīgi arī maķedonieši tika pārliecināti, ka ir patstāvīga tauta, nevis daļa no bulgāru tautas, kā viņi paši domāja līdz pat Otrā pasaules kara beigām.
