– Stāstu maniere, kuru vismaz Latvijā aizsāka Jaunais Rīgas teātris, redzēta uzvedumos “Latviešu stāsti”, “Latviešu mīlestība”. Atkal tā pati pieeja? 26
– Jā un nē. Skaidrs, kājas aug no turienes. To nevar noliegt. Tā ir Alvja Hermaņa metode, kuru esmu piemērojis sev. Interesanta kombinācija – veidoju kaut ko ļoti personisku, ar jau pirms laika atrastām metodēm. Taču uz skatuves nebūs atsevišķi stāsti, bet, tos izmantojot, mēs ar aktieriem esam radījuši vienotu dramaturģisku veselumu, lugu. Tur tas izaicinājums.
– Cik jums pašam dziļas saknes Latvijā?
– Esmu te dzimis, naturalizējoties ieguvis pilsonību. Te dzimusi arī mana mamma. Manas mammas mamma – mana vecmāmiņa – atbrauca šurp pēc kara kopā ar savu vīru, padomju armijas majoru… okupanti… (ar rūgtu intonāciju). Esmu izvēlējies negremdēties vainīgā meklējumos, skatīties uz priekšu, nevis atpakaļ.
– Izrāde notiek krievu valodā ar subtitriem latviešu valodā. Vai 25 gadus pēc neatkarības atjaunošanas inteliģentam teātra skatītājam tomēr nevajadzētu saprast valsts valodu?
– Ja mēs izrādi par Latvijas krieviem iestudētu latviešu valodā, vai tās intonācija būtu patiesa? Šis nav bezprecedenta gadījums. Krievu valodā ir iestudēta, piemēram, “Sonja”. Nākamajā sezonā Alvja Hermaņa režijā monoizrādē “Brodskis/Barišņikovs” skanēs Brodska dzeja viņa dzimtajā valodā, jo Mihails Barišņikovs nerunā latviski. Protams, latviešu ir maz. Tauta baidās izkust un izšķīst, taču, manuprāt, bailes pārāk lielas.
– Tomēr pamatotas.
– Bet tas nelīdz situācijas risināšanai. Jā, sarežģīti. Jo – kā reaģēt Latvijas valstij? Apvainoties? Izlikties neredzam atšķirtas kopienas pastāvēšanas problēmu? Mana mamma, piemēram, pirms neatkarības atjaunošanas ar kaimiņiem kāpņutelpā runāja latviski. Kā bērns atceros. Kad atstāja bez pilsonības, viņa apvainojās. Ja man netic, tad… kādēļ pēc tās pilsonības tiekties? Daudzos gruzd aizvainojums. Redzu, kādus Krievijas kanālus skatās mana mamma katru dienu…
