Vai bijis aprēķins, ka Ivanovs no cietuma neiznāks? Lasi visu rakstu par “Arēnas Rīga” kapitāldaļām 8
Aizvadītajā piektdienā 35% SIA “Arēna Rīga” – tāda paša nosaukuma arēnas īpašnieces – kapitāldaļu ir oficiāli reģistrēts arests kā ar kriminālprocesu saistītai mantai, kas iegūta noziedzīgā ceļā: šo kapitāldaļu kādreizējais īpašnieks Igors Ivanovs ir atbrīvots no ieslodzījuma un tagad spēris pirmos soļus, lai atgūtu savus iespaidīgos īpašumus, no kā viņš tika “atbrīvots” uzreiz pēc apcietināšanas 2008. gadā.
Arēnas īpašumtiesību īpatnā maiņa
Kopš 2006. gada beigām “Arēna Rīga” bija pretrunīgi vērtētā uzņēmēja I. Ivanova publiski zināmais vērtīgākais īpašums, tad viņš no būvuzņēmuma “Merks” 100% SIA “Arēna Rīga” kapitāldaļu iegādājās par 17,61 miljonu eiro. Par šo summu I. Ivanovs 11. decembrī iegādājās gan pašu arēnu, gan arī zemesgabalu 5,8 hektāru platībā un publiski paziņoja, ka gatavojoties arēnai piegulošajā teritorijā izveidot Baltijā lielāko izklaides un atpūtas kompleksu.
2008. gada 3. martā I. Ivanovs tika aizturēts aizdomās par savas sievas Ellas Ivanovas slepkavības organizēšanu, un divas dienas vēlāk viņu ar tiesas lēmumu oficiāli apcietināja. Savukārt mēnesi vēlāk ar atsauci uz “Lursoft” datubāzi “Baltic Screen” informēja, ka aizturēšana un apcietināšana I. Ivanovam nav traucējusi nedēļu vēlāk atbrīvoties no tolaik viņam piederošajiem 35% kapitāldaļu “Arēnā Rīga”.
Publiskie dati tobrīd rādīja, ka par šo kapitāldaļu jauno īpašnieku ir kļuvis I. Ivanova ilggadējais kompanjons Genādijs Bondariks: iepriekš viņa īpašumā bija 25% “Arēnas Rīga” kapitāldaļu, bet no 11. marta atbilstoši Uzņēmumu reģistra datiem to apjoms bija palielinājies līdz 60%.
Jau tolaik radās jautājums – kā, atrodoties apcietinājumā, I. Ivanovs spējis noorganizēt kapitāldaļu nodošanu savam kompanjonam. Ne “Arēnas Rīga” vadība, ne G. Bondariks nekādus komentārus nesniedza, savukārt Uzņēmumu reģistrs skaidroja – informāciju par uzņēmuma īpašnieku maiņu reģistrā iesniedz SIA valde, tā ka, ja I. Ivanovam būtu laikus ienācis prātā kapitāldaļas nodot drošākās rokās, šīs maiņas formālā reģistrēšana varēja būt notikusi arī pēc viņa apcietināšanas.
2008. gadā šai tēmai turpinājuma nebija: kaut gan neviens no četriem apsūdzētajiem savu vainu neatzina, Rīgas apgabaltiesa I. Ivanovam 2009. gada nogalē piesprieda divpadsmit ar pusi gadu cietumsodu, bet ar “Arēnas Rīga” īpašumtiesībām tupinājās publiski neizskaidrotas darbības.
Jau 2007. gadā par jaunu lielu “Arēnas Rīga” līdzīpašnieku caur SIA “Arena Invests” bija kļuvusi nezināmiem īpašniekiem piederošā Kiprā reģistrētā “Grantox Consult Limited” ar 30% kapitāldaļu. Genādija Bondarika dzīvesbiedres Jeļenas Bondarikas daļa no 25% bija samazinājusies līdz 10%, bet E. Ivanova savus 15% kapitāldaļu bija zaudējusi vispār.
Savukārt 2009. gada decembra beigās jau visi 100% “Arēnas Rīga” kapitāldaļu pārgāja Kiprā reģistrētās “AR Entertainment Limited” īpašumā, savukārt 2013. gada septembra sākumā tie nonāca SIA “Glesum Investments” rīcībā. Kopš 2015. gada augusta šīs SIA vienīgais īpašnieks ir pazīstamais uzņēmējs, ar gāzes biznesu saistītais bijušais VDK štata darbinieks Juris Savickis.
Neiespējami “darījumi” vai primitīva shēma
Tas nozīmē, ka līdz ar Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Rīgas Brasas iecirkņa 3. jūlija “lēmumu par aresta uzlikšanu mantai” tieši 35% no J. Savickim netieši piederošajām “Arēnas Rīga” kapitāldaļām tagad ir uzlikts arests kā “ar kriminālprocesu saistītajai mantai, kas ir iegūta noziedzīgā ceļā un atrodas pie citas personas”. Nepieciešamā nodrošinājuma summa ir iespaidīga – 6,17 miljoni eiro.
Kriminālprocess ir sākts šā gada 28. aprīlī pēc Krimināllikuma 177. panta trešās daļas par “iespējamu krāpšanas faktu no, iespējams, Genādija Bondarika puses, viltojot dokumentus par I. Ivanovam piederošo SIA “Arēna Rīga” kapitāldaļu atsavināšanu, un zvērinātas notāres puses, izsniedzot viltotu universālpilnvaru pārstāvēt un brīvi rīkoties ar I. Ivanovam piederošo mantu”. Savukārt pats I. Ivanovs šā gada 6. jūnijā šī kriminālprocesa ietvaros atzīts par cietušo.
“LA” rīcībā esošie dokumenti, kas ir bijuši pamatā kriminālprocesa sākšanai, rāda, ka 2008. gada marta sākumā notikusī I. Ivanovam piederējušo “Arēnas Rīga” 35% kapitāldaļu pāriešana G. Bondarika īpašumā ir notikusi, izmantojot primitīvu shēmu, kuras pamatā, iespējams, bijis aprēķins, ka I. Ivanovs no cietuma nekad neiznāks un nekādas pretenzijas neizvirzīs.
Kā jau minēts, I. Ivanovs aizdomās par sievas slepkavības organizēšanu tika aizturēts 3. martā, pēc tam divas dienas pavadīja iepriekšējās aizturēšanas izolatorā, no kurienes tika konvojēts uz tiesu un tad oficiāli apcietināts. Taču dokumenti, kuri tikuši iesniegti Uzņēmumu reģistram, ir liecinājuši, ka dienu pēc aizturēšanas – tātad laikā, kad atradās izolatorā – I. Ivanovs esot parakstījis “Arēnas Rīga” pamatkapitāla daļu pirkuma līgumu, tās pārdodot G. Bondarikam par 6,17 miljoniem eiro.
“No kriminālprocesa materiāliem izriet, ka 2008. gada 4. martā Igors Ivanovs nav parakstījis un nevarēja parakstīt SIA “Arēna Rīga” pamatkapitāla daļu pirkuma līgumu saskaņā ar kriminālprocesā veiktajām procesuālajām darbībām, kas tika veiktas no 2008. gada 3. marta līdz 2008. gada 5. martam,” tā šis fakts aprakstīts Valsts policijas šā gada 3. jūlija lēmumā par aresta uzlikšanu “Arēnas Rīga” kapitāldaļām, ko apstiprinājusi izmeklēšanas tiesnese.
Turklāt tie nav vienīgi īpatnie fakti saistībā ar šo pirkuma līgumu: šķietamais I. Ivanova liktais paraksts zem līguma izskatās pilnīgi citāds nekā citos viņa patiešām parakstītos dokumentos, bet līgumā minētie 6,17 miljoni eiro, kas G. Bondarikam uz I. Ivanova bankas kontu bija jāpārskaita 30 dienu laikā, nav pārskaitīti vēl pašlaik.
Dokumenti rāda, ka tikpat veikli I. Ivanovs ticis “atbrīvots” arī no citiem īpašumiem, un arī šajos darījumos saskatāmas līdzīgas dīvainības.
Kriminālprocesa materiālos atrodas arī universālpilnvara, ko I. Ivanovs pie zvērinātas notāres Ingūnas Bobrovskas par labu G. Bondarikam it kā apstiprinājis 2007. gada 18. jūnijā. Taču… vienlaikus šajos materiālos ir arī apliecinājums, ka no 12. līdz 19. jūnijam I. Ivanovs atradies Čehijas Republikā.
Turklāt šīs pašas oficiāli apstiprinātās pilnvaras apakšā ir redzams apliecinājums, ka 2007. gada 22. martā no tās esot izsniegts pirmais izraksts. Tiesa, kā jau minēts, pati pilnvara oficiāli izsniegta gandrīz trīs mēnešus vēlāk – 18. jūnijā.
Ivanovam nevajadzēja iznākt no cietuma?
“Pieredze rāda, ka parasti, veicot dažādas prettiesiskas rīcības ar dokumentiem īpašumtiesību jomā, iesaistītās personas parūpējas par to, lai vismaz no formālā viedokļa nerastos jautājumi. Turpretī šajā gadījumā rodas iespaids, ka vai nu dokumenti ir kārtoti milzīgā steigā, vai arī iespējamās noziedzīgajās darbībās iesaistītie nav uztraukušies par to, ka apkrāptā persona kādreiz varētu izteikt viņiem pretenzijas,” tā šos faktus vispārīgi komentēja kāds jau pensionēts Kriminālpolicijas darbinieks.
Atklātībā jau nonākuši fakti liek domāt, ka ticama varētu būt arī otrā versija. Pašlaik apelācijas instancē tiek izskatīta krimināllieta, kuras ietvaros tiesa pagājušā gada augustā bijušajai Rīgas Centrālcietuma Drošības daļas darbiniecei Tatjanai Smoļakovai piesprieda 10 gadu un divu mēnešu cietumsodu par I. Ivanova slepkavības mēģinājuma organizēšanu.
Organizēšana gan nebija veiksmīga, taču izdošanās gadījumā tā nebūtu pirmā īpatnā nāve Centrālcietuma 365. kamerā, kur mita I. Ivanovs: 2010. gada 23. martā tieši šajā kamerā pēkšņi un strauji nomira ieslodzītais Aleksandrs Dudkins.
“Par A. Dudkina nāves faktu Rīgas Centrālcietumā tika uzsākts kriminālprocess, un izmeklēšanas gaitā tika noskaidrots, ka A. Dudkina nāve ir nevardarbīga un iestājusies sirds slimības rezultātā,” šāds ir Ieslodzījuma vietu pārvaldes oficiālais slēdziens. Tas, vai ir tikusi veikta ekspertīze un kas to veicis, gan netiek atklāts.
Taču nāve “sirds slimības rezultātā” ieslodzītajam iestājās pēc tam, kad A. Dudkins izdzēris I. Ivanovam paredzētu buljona krūzīti. “Domāju, tāpēc, ka buljons bija paredzēts man, ārsti atnāca pēc 35 – 40 minūtēm pat bez medicīniskā čemodāniņa, kad A. Dudkins jau ar garantiju bija miris,” šāda ir versija I. Ivanova ar roku rakstītajās liecībās, kurās viņš izsaka skaidru pārliecību – buljons bijis nāvējošs un bijis paredzēts viņam.
Jau 2011. gada 9. februārī, “pamatojoties uz Drošības policijas ziņojumu par operatīvā ceļā iegūtu informāciju, ka notiek sagatavošanās darbības no Tatjanas Smoļakovas un Staņislava Ļebedeva puses, lai organizētu Igora Ivanova slepkavību”, tika sākts kriminālprocess pēc Krimināllikuma panta par slepkavību (faktiski – slepkavības organizēšanu).
T. Smoļakova bija Rīgas Centrālcietuma Drošības daļas vecākā inspektore, savukārt S. Ļebedevs savulaik ir bijis I. Ivanova biznesa partnera, jau pieminētā G. Bondarika apsardzes vadītājs. G. Bondarika māja Baltezerā atradās nedaudz vairāk kā puskilometra attālumā no Ivanovu ģimenes mājas, kur 2008. gadā notika E. Ivanovas slepkavība.
Jebkāda informācija par prāvu bija noslepenota, tiesa notika aiz slēgtām durvīm, taču “LA” rīcībā ir T. Smoļakovas izmeklēšanas laikā sniegta liecība: “Sarunas laikā Ļebedevs pateica, ka ir lieli cilvēki, kuri ir ieinteresēti Igora Ivanova slepkavībā un par tās veikšanu ir liela nauda. Ļebedevs pateica, ka par Igora Ivanova slepkavību šie cilvēki var samaksāt 100 000, kādā naudas mērvienībā, es neatceros…”
