Armands Puče: Strukturālās korupcijas (NVO) kapu svētku gaidās
2
Latvijā atkal tiek aktualizēts privatizācijas process. Tie, kas šo gadījumu saprot vai asociē tikai ar nekustamo īpašumu vai valsts uzņēmumu nodošanu privātajās rokās, var nesatraukties. Tas nav par to gadījumu. Tā ir cita privatizācija, kas notika paralēli un bija saistīta ar patiesības, viedokļu un ekspertīzes piesavināšanos, ko gadsimta mijā pakampa plašās aprindās zināms šaurs grupējums.
Šajās dienās to atpazīst pēc apzīmējuma – nevalstiskās organizācijas jeb NVO. Bet toreiz viss sākās ar mākslīgi pieteiktu neizi, ka jāceļ trauksme, ka nekur nevar atrast atklātību un vēl mazāk ir redzama sabiedrības iesaiste. Laika gaitā ap šo visu sakāra lietussargus un korpucijas apkarotājus, izveidoja viedokļu kaujas grupas, kuras tā rotaļīgi kļuva par štata ekspertiem jebkurā jautājumā, kas skāra valsts politikas iekšējos jautājumus. Kustībai bija jātiek varā un politikā un abus mērķus tā ar laiku sasniedza, kļūstot par ietekmīgu zemūdens peldētāju.
Kāpēc zem ūdens? Tāpēc, ka šī veidojuma arhitektūra paredzēja nevis atklātu, bet gan slēptu varas izmantošanas un pakļaušanas metodi, jo tā varēja iegūt vairāk. Tā kā sagrābts tika arī sabiedriskā medija satura centrs, nebija nekas vienāršāks, kā likt sabiedriski politiskajai elitei dejot gan pie stabules, gan pie plaukstu sišanas.
Grupas ideologi ieflitrējās arī spēka struktūrās, tāpēc Latvijā par ieradumu kļuva masku izrādes, kur nepklausīgos vai neērtos politiķus ik pa laikam pakratīja vai publiski izsmēja. Un vēl šī grupa nodarbojās ar pludināšanu: konkrētiem preses brāļiem, raidījumiem vai ziņu kanāliem tika nodota speciāli atlasīta klasificēta informācija, ko nosauca par izmeklējošo žurnālistiku. Protams, ļoti svarīgi bija tie publiskie personāži, kas šo mākslīgi veidoto parādību uztvēra kā baznīcā iešanu, tādā veidā mēs pie viena ieguvām arī svētos mocekļus vai iesvaidītos praviešus, kas noderēja ikdienas lietošanai – tādus kā maizīšus, strīķes, zatleriešus utml… Viena daļa no šiem sazīmētājiem plakātiem no sirds atdevās savai misijai, nesaprotot un nenojaušaot, ka viņus vienkārši rupji izmanto.
Līdz tai piektdienas pēcpusdienai, kad premjers Kulbergs nolēma iepazīties ar Memorandu padomi, tā sauktā pilsoniskā sabiedrība valsts pārvaldē un tai piekrītošajās erogēnajās zonās visu bija sakārtojusi tādā veidā, kā ķirmju armija sakārto savu vietu pie mājas resnākā guļbaļķa.
Valsts ieņemšana un noslaukšana notika ļoti pragmatiski, kur pat politiskās partijas bija noliktas tikai kā procesa vērotājas. Ja tagad kāds kaut ko nesaprot par valsts zagšanu, tad ir jāatgādina, ka pēdējos divdesmit gados tas notiek pilsoniskās sabiedrības rūpīgā uzraudzībā.
Šīs aprindas par savu lomu saņem arī lielu atlīdzību; vieniem tiek padomes, citiem pētījumi, trešajiem granti pie nelegālo bēgļu nometnēm, ceturtajiem atzinības raksti no radniecīgajiem ārvalstu fondiem.
Vai tad “Jaunās vienotības” bēdīgi slavenais Komo ezera izbrauciens jums kaut ko nepasaka – cik rafinēta notiek šī saspēle, it kā sabiedrības interešu vārdā? Starp citu, vai dzirdējāt kādu no NVO kaut ko iebilstam pret šo atklāto Latvijas politiķu uzpirkšanu, ko paveica kāds ārzemju fonds? Kur mums pie šī nosvīda korupcijas bargie pieskatītāji? Varbūt bija kāda iznīcinoša pētnieciskā reportāža no teiksmainā ezera viesnīcas terases, kas strādāja sabiedrības interešu labā? Nemeklējiet, nekas nav pat tuvumā.
Toties mums ir Latvijas valsts apmaksāta civilās aizsardzības ekspertu grupa Ukrainā, kas tavu brīnumu un sakritību – kaut kā stipri cieši ir saistītas ar personām, kas savulaik pielaikoja lietusmēteļus, rīkoja oligarhu kapu svētkus vai kārtoja ieskaites Eiropas atvērtās sabiedrības universitātēs. Tik tālu aizgāja bezgaumībā, svarīgumā un vistatļautībā, ka sāka pētīt kādas bijušās padomju republikas meiteņu noskaņojumu.
Bet tie kas negribēja tādu eksotiku palika tepat Rīgā – anketēt nelegālos bēgļus vai akreditēt kebabnīcas. Eksperti, kas izdomātu konkursu ietvarā dod zaļo gaismu visa veida bezmērķīgajiem budžeta tēriņiem, protams, tiek slēpti, apgalvojot, ka tās visas ir starptautiskas autoritātes.
Premjers Kulbergs brīnās, ka Memorandu padome par savu kopā nākšanu Ministru kabineta telpās saņem atlīdzību no Valsts kancelejas. Piekritīsiet, 200 000 eiro par 11 sapulcēm gadā ir daudz, bet ne jau par naudu ir stāsts. Šie nevalstiskā sektora dīkdieņi, pirmkārt, ir deleģēti apstāvēt un pieskatīt valsts pārvaldē labo pārvaldību. Kur ir šīs padomes darba rezultāti?
Neaizmirsīsim, ka viņi sev izkārtojuši ministra līmeņa piekļuves dokumentiem, tātad – būtu jāprasa arī atbildība. Memoranda padomes vadītāja vietnieks šo kārtību sauc par mehānismu, kas aizstāvot kaut kādu iedomātu cilvēku balsis. Saprotot, ka no memorandiešiem tikuši gadiem piesegti un balstīti, “Jaunā vienotība” sociālajās virinātavās nu steidz Kulbergam atgādināt, ka valdības deklarācijā ir nostiprināta apņemšanās “stiprināt atbalstu pilsoniskajai sabiedrībai”.
Vai tad Kulbergs kaut ko nestiprina šajā sakarā? Tieši pretēji – sabiedrība beidzot uzzināja, ka notiek šāda naudas izkrāpšana, kas iestrādāta likumos un aktos. Starp citu, šis memorands savulaik tika iedibināts ar politologa Jurģa Liepnieka rokām pie Kalvīša valdības – tas neparedzēja šo aprindu atalgošanu, viņiem sēžot pie valdības galda. Bet, re, kā viss sagriezies… Vēl trakāk!
Tā sauktie memorandieši uzskata, ka viņi ir privatizējuši pilsonisko sabiedrību kā tādu. Ka tie citi, kas arī pārstāv nevalstiskās organizācijas – ja viņi nav delnās, aliansēs un providusos, ja viņi nav bijuši Doma laukumā starp kis kis pielūdzējiem – tie nav un nevar būt pilsoniskā sabiedrība.
Bet pieņemsim, ka tā jābūt. Ja viņi uzskata, ka valstij ir jāmaksā par nevalstiskā sektora aktivitātēm, tad lūgums nosaukt kvotas un cenrādi. Lai pie valsts naudas tiek jebkurš – konkursa kārtībā. Godīgi. Tīri. Ahā! Tas neder? Jo pajūk visa noprivatizētā shēma, pēc kuras izaugusi jau viena paaudze, kas saņem naudu par vēdera kasīšanu. Vieni kasa vēderus, citi šo kasīšanu pēta. Trešie raksta par tiem pirmajiem diviem zinātniskos darbus. Tas nav pārspīlēti – tieši tik primitīvi viņi savu telpu ir iekārtojuši, grābjot no valsts visu, ko var pagrābt.
Cik viegli bija paredzēt, ka tagad no visiem stūriem līdīs ārā pseido zinātnieki, pseido eksperti, pseido akadēmiķi, pseido lektori no izcilības un demokārtijas centriem, no ētikas un uzraudzības padomēm – un skaļā balsī kliegs, ka Latvija ir briesmās. Viņi noteikti vēl organizēs darbaļaužu vēstules un slavēs sevi speciāli izveidotos klipos, nevienam nestāstot, ka vienīgais, kas šobrīd ir apdraudēts, tas ir pašpasludinātās atklātās un pilsoniskās sabiedrības komforts.
Kad Latvijā šie parazīti ienāca vai sākās viņu pavairošana, mūsu tautsaimniecības pozīcijas bija stiprākās no trīs Baltijas valstīm. Tagad mūsu vieta sniedz skaidru atbildi, cik liela nozīme ir bijusi šādai “atvērtās un pilsoniskās sabiedrības” klātbūtnei pie varas galdiem, pie politikas, pie valsts naudas. Protams, ne viņi vieni, bet viņi ir vieni no galvenajiem, kas šo visu veicināja vai apzināti bremzēja – ne nieka neatbildot par neizdarīto un sekām. Atšķirībā, piemēram, no bēdīgi slavenajiem oligarhiem, kurus vismaz pa tiesām vazā vai sit pie kauna stabiem.
Kulbergs nav viens ar mietu rokā – to pašu Kultūras ministrijas kabinetos ieraudzīja Puntulis un līdzīgi murgi iesēti arī iekšlietās, kur bez cermonijām šos iekļaujošos un ilgtspējīgos pie vietas tagad liek ministrs Dombrava. Ir jāliek! Pēc ministrijām būtu izvēdināma arī izglītības sistēma, valsts iepirkumu kārtība, visas kancelejas, partiju finansēšana un pornogrāfiskie ombudi, kas apkalpo tikai savējos…
Nav jāmet akmens, lai saprastu, ka tas vienmēr valsts pārvaldes tuvumā trāpīs kādam no memorandiešiem. Viņi nekad nepadosies, lai šo kārtību sargātu – jo tas ir par ļoti lielu naudu, ietekmi un varu, ko viņi paši sev ir iedalījuši.
Tas nav pelnīts statuss un atlīdzība. Tie ir bezatbildīgi un nekaunīgi izkrāpti resursi, ko šiem slaistiem garantē viņu pašu izveidotā valsts pārvaldes strukturālā korupcija.
