Patiesībā bija tā. Pārcelsimies atpakaļ aiz dīķa uz ASV, Back to the Sixties, kad mazais melomaniaks Tomasiņš, kam vēl nedīga ūsas, pieplaka ar ausi pie tranzistoru radio, kur dienām dreijāja tīneidžera mīļākos avangarda gabalus. Tas bija laiks, kad saksofonists pūzdams locījās līdz zemei, ģitāras vibrēja un žēli raudāja, harmonijs gaudoja līdzi un, ja nebūtu bundzinieka, amerikāņu nācija nepavilktos kā psihi uz rock’n’roll, bet paliktu pie bugivugi. Toreiz gabali nebij garāki par divi minūtēm, jo rokenrols nav tūļām un mūzikas tranzistorā bija tik bezgala daudz, ka “The New Seekers” steidza sacerēt gabalu pēc gabala, lai “The Beachboys” viņus nepārspētu ar lielāko grāvēju, kāds jebkad skanējis Rietumu pasaulē. Pat pieņemot, ka brežņevlaikā “West” zelta racēju kroga vietā izvietojās PSRS ģeologu ēdnīca – iedomājieties, kas notiktu, ja uzrastos zēniņš Tomass ar pārnēsājamo tranzistoru un palaistu skaņu celiņu apm. 100 soļu no Stabu ielas stūra mājas! Ja stilīgais igaunis neieķēpātos darīšanās ar čeku, tad skolotāju istabā dirkšķis melomānu ne pa jokam purinātu! 2
Tikai demokrātijas apstākļos pūstošo Rietumu un buržuāziskās masu kultūras vēstnesim Ilvesam ir brīv mūsu valstī iegriezt vinila ripuļus ar nemirstīgajiem gabaliem!
Rokfestivāla rīkošanai “West” īsti nepietiek vietas, tomēr pirms pasākuma “Ilvess do’ vaļā rokabillī” uz klubiņu novirzīja Ķeguma spēkstacijas strāvu un pilsētas elektrotīkla rezerves. Gaidās sastinga desmitiem fotostobru, uz audienci pie Igaunijas prezidenta ieradās labs simtiņš kultūrcilvēku. Par goda parādīšanu ārzemju valstsvīram nebija aizdomājies neviens (!) vietējības politiķis. Kā gan amerikāņu 60. gadu unikālos ritmos aizvibrētu “Pumpiņrasā” un “Ai, Krambambuli” šlāgeriem ieradinātais un pārēdinātais latvju deputāts. Jančiem, piedziedājumā divkārt neizskanot pidrallā, pidrallā, dziesma nemaz nav dziesma!
