Šoruden neviens godīgs baltkrievs nevēlēsies kopā ar Batjku rakt kartupeļus. Egila Līcīša feļetons 5
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Tirāni un despoti reti kad dodas pelnītā atpūtā, pirms noslēgt savu gara mūža ceļojumu cisās. Pa lielākai daļai šāda tipa valdniekus ar kaut ko neapmierinātie sacēlušies pavalstnieki pakar ar kājām uz augšu vai noslaktē tuvākie līdzgaitnieki, vai – modernos laikos – novāc no brīvības un demokrātijas citadeles ASV atsūtītā specvienība.
Šāds finišs ir krasā atšķirībā no parlamentārās pārvaldes valsts iekārtas, kur politiķi piedalās vēlēšanās, cīnās, uzvar, tad zaudē, pēc tam viņus apārstē Tvaika ielā, skaties, viņi atkal ir arēnā, atgriezušies, lai strādātu, cīnās, vinnē, zaudē, vēlreiz nonāk garīgās dziedināšanas iestādes palātā – un tā mūždien ritenī.
Pašlaik liktenīgā divpadsmitā stunda ir tuvu klāt kaimiņzemes Baltkrievijas autoritārā režīma prezidentam Aleksandram Lukašenko, un katra jauna diena attālina Batjku no varas un noteikšanas savā valstī.
Kā es rakstīju pirms nedēļas – 65 gadus vecais vīrs ar sarmu atlikušajos matos vairs nespēj noturēt Baltkrieviju lāča ķetnās un iesalušu antarktiskā ledus slānī prom no eiropeiskuma un demokratizācijas.
Lukašenko mūža darbs tuvojas noslēgumam, un autoritārā līdera devumu kopš 1994. gada, kad kolhoza priekšsēdētājs kā jauns, zaļoksns prezidents, cīnītājs pret korupciju, pārņēma varu, līdz pat pagājušajai nedēļai, kas izvērtās par smagāko “pēdējā Eiropas diktatora” valdīšanas laikā, izvērtēs tauta.
Svētdien nedaudzu tūkstošu izdresētu atbalstītāju un padoto, kam nevajag ne brīvību, ne reformas, ne pārmaiņas, priekšā vadoņa teiktā runa izklausījās pēc Lukas atvadu vārdiem, pēc tāda prezidenta uzrunas, kurš spēlējis uz visu banku un paspēlējis.
Bet pagājušajā nedēļā Lukašenko, baidīdamies no iespējamā iznākuma un balstīdamies vairs tikai uz “silovikiem”, bijis ķīlā licis visu – uz scēnas atveidojis visas iespējamās lomas, sākot ar nesalaužamu un stipru varmāku, beidzot ar ceļos krītošu lūdzēju.
Bet tas bija vecmodīgiem režijas paņēmieniem izpildīts falšs iestudējums, drāma, kam skatītāji nenoticēja.
Tie bija lēti vizuļi un neasi āķi, uz kuriem neuzķertos pat mailītes. Neko nedeva savas tautas apsaukāšana par aitām, par ārzemju kājpamesliem un opozīcijas žurkām, kurus vada sveši ļaudis.
Patētiskais sauciens – “ja kāds gribēs atdot valsti, pat kad būšu miris, es to neatļaušu” – īpaši neatbalsojās baltkrievu sirdīs.
Pārdesmit tūkstošu piekritēju pulcēšanās Minskas centrā izrādījās sīka saujiņa pret vareni plūstošo pretspēka straumi. “Ej prom, kamēr vari!” – aicināja rakstniece, Nobela prēmijas laureāte Svetlana Aleksijeviča.
“Bēdz, bēdz, bēdz!” – mudināja kāds no grandiozā 200 000 galvu lielā Nacionālā marša dalībniekiem svētdien. Domas par brīvību un godīgu izvēli vēlēšanās, kurās nenozog balsis, aplidojušas visu tautu, sevišķi dzīvas tās jaunībā, Baltkrievijas nākamajā audzē.
Asinis ir lijušas, aicinājumi sodīt varasdarbus pastrādājušos ir skanējuši, bet nez vai miermīlīgā baltkrievu tauta alkst atriebības – vai nepalaidīs 26 gadu garumā valdījušo Lukašenko ar koferiem uz staciju vai “aeroportu” un prom uz Maskavu, visu planētas diktatoru naktspatversmi, pēdējo dzīves piestātni?
Katrā ziņā šoruden neviens godīgs, kārtīgs baltkrievs nevēlēsies kopā ar Batjku uz viena lauka rakt kartupeļus.
Pārāk ilgi valdījis, agrākais vadonis kļuvis vienkārši nepopulārs. Apnikusi Lukašenko bargā rāšanās, piegriezušās tēvišķās pamācības un vecišķā klabēšana (ja iesim uz vēlēšanām, kas tad strādās un tādā garā).
Mūsu daži stratēģi uzskata, ka ar ilggadējā baltkrievu vadoņa gāšanu būs apdraudēta kaimiņvalsts suverenitāte un tā kļūs par vieglu laupījumu Putinam.
Pa lielākai daļai Lukašenko pretinieki esot prokrieviski, Kremļa draugu pulciņš. Līdzīgi brīdinājumi bija arī mūspusē, ka atmodu esot organizējusi ceka vai čeka, diemžēl latviešus brīdināja novēloti.
Ja tas būtu zināms savlaicīgi, neviens nestātos Tautas frontē. Domājams, pašlaik bažas par Baltkrievijas iešanu Krievijas pavadā ir pāragras. Baltkrievijā nav noformējušās partijas, nav izvirzījušies jauno laiku perioda līderi, bet tie noteikti parādīsies.
Diez vai visi gribēs turpināt miegaino eksistenci Krievijas ietekmes zonā, diez vai visi būs Maskavas pakalpiņi.
Baltkrieviju attālāk Rietumos zināja kā klusu, neuzbāzīgu mākslīgo mēslu piegādātāju valsti, bet nu, kad ierauga baltkrievus tuvojamies Eiropai, rodas interese – rekur, Merkele un Makrons arī beidzot ievērojuši “nezināmos varoņus” un viņu centienus.
