“Atklājās šausmīgi skati – rindā uz dēļiem salikti sakropļoti cilvēki.” Baltā krusta Nr. 85 stāsts, balstīts aculiecinieces atmiņās 36
Ainārs Bambals, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Šogad aprit 80 gadi, kopš 1941. gada 6. jūlijā Meža kapos tika apbedīti Rīgas Centrālcietumā un vēlāk arī citās vietās atrastie čekas nogalinātie Latvijas iedzīvotāji.
“Latvijas Avīzes” lasītājiem piedāvāju Baltā krusta Nr. 85 stāstu, balstītu aculiecinieces Olgas Paulīnes Lēvenas atmiņās un 1990. gada jūnijā laikrakstam “Latvijas Jaunatne” nosūtītajā vēstulē (tā tiek publicēta, saglabājot rakstītājas stilu).
Olgas Paulīnes Lēvenas vēstule
I. 17 VI 90. Cienījamie “Latvijas Jaunatnes” redakcijas darbinieki un cienījamais redaktora kungs!
Kā jau ziniet, 14. VI š. g. Rīgas Meža kapos tika iesvētīts no mācītāja Lielais Baltais krusts par pieminekli 1941. g. jūnija mēnesī Centrālcietumā briesmīgi nežēlīgi nomocītiem Latvijas dēliem. Starp tiem arī es atradu savu vīru Evaldu Lēvenu Jēkaba d. Un tamdēļ lūdzu atļaujiet ar avīzi izteikt lielu pateicību tiem godīgiem cilvēcīgiem cilvēkiem, kuri par to krusta uzcelšanu rūpējās.
1941. g. 23. VI naktī manu vīru sagūstīja bruņoti krievu zaldāti un aizrāva man nezinot, kur. Jūlija mēneša sākumā, kad okupanti bij izbēguši iz mūsu Rīgas.
II. Un kad jūlija sākumā no radio atskanēja cilvēcīga balss: “Latvieši, mums atkal ir Latvija!” un balsij sekoja no radio Latvijas himna: “Dievs, svētī Latviju!”, tad mēs, sievas un mātes, steidzāmies meklēt savējos. Čekā mūs vairs neielaida, jo tādi skati neesot sieviešiem jāredz, kuri liekot aiz šausmām ģībt.
Tad gājām uz Centrālcietumu, kur cietuma pagalmā bij atrasta liela kapa vieta. Viens vīrs teica: Jums būs grūti nomocītos apglabāt. Mēs viņus apglabāsim kā Latvijas labākos dēlus. Tā tika arī darīts. Kad ietikām cietuma pagalmā, tad tur atklājās šausmīgi skati – rindā uz dēļiem salikti sakropļoti cilvēki.
III. Trešā dienā atradu savu vīru. Pazinu no drēbēm. Drēbes mocekļiem noģērba un atlika zārka (ārpusē) galā. Mocekļus nomazgāja, noslaucīja un kā bērnus ietina baltā audeklā un ieguldīja baltos zārkos.
Nomocītiem nebija vairs ne pulksteņu, ne gredzenu, ne arī kādi dokumenti.
Viņus apzīmēja ar numuriem, kā izraka pēc kārtas, un tādu numuru uzlika uz krusta. Manam vīram bija 85 Nr. Visus nomocītos apglabāja Rīgas Meža kapos. Guldīja lielos garos kapos par desmitiem rindā. Katram tika pielikts liels balts krusts, uz kura bij atzīmēts numurs, ar kādu no lielā kapa bij izņemts.
IV. Arhibīskaps Grīnbergs teica atvadu svētrunu. Arī slavenais Reitera koris kuplināja sēru atvadas ar Poruka Jāņa dzejojumu.
Es zinu, kā roze plaukst:/ Klusi, klusi!/
Tā nosarkst un iemirdzas:/ Klusi, klusi!/
Es zinu, kā roze vīst:/ Klusi, klusi!/
Un rudens vēsma čukst:/ Dusi, dusi!/
Es zinu, kā mīlē sirds:/ Klusi, klusi!/
Tā sapņo un ilgojas:/ Klusi, klusi!/
Es zinu ar, sirds kā lūst:/ Klusi, klusi!/
Un kapsētā zvans kā skan:/ Dusi, dusi!
Ritēja baigie, staļiniskie gadi. Varas orgāni lika novākt baltos krustus. Nolaupīja arī tos dažus pieminekļus, kurus uzlika māte saviem dēliem un kāda sieva savam vīram leitnantam – vārdu neatceros, atceros pantu, kas bij piemineklī iekalts: “Šī dziesma nu ir izskanējusi, bet atbalss vēl skan…”
Aizsūtu arī savas bildītes, kur es esmu pie sava vīra baltā krusta. Lūdzu nobildējiet šos baltos krustus, lai arī Latvijas Jaunatne redz, kā reiz Meža kapos baloja mocekļu balto krustu birze.
Ar patiesu cieņu Jums visiem labu vēlēdama Olga Lēvena 83 g. v. I gr. invalīde
VI. Šķiroties no nomocītā vīra, kapu kalnā es viņam uzklāju savu brūtes šleijeru ar solījumu – citu nemīlēšu, un tā nu esmu viena. Mani apgādā un par mani rūpējas krustmeita, provizore, Laima Sakse. (Jo mana penzija ir 31 r. 4 k.)
Tur Latvijas ziemeļos Valkas apriņķī Omuļu pagastā bij mana tēva Indriķa Pauliša jaunsaimniecība, kuru pulciņā iestrādājām par ienesīgu saimniecību. Tad nāca baigais krievu gads un visu, visu nolaupīja, bet es arvien esmu lepna un bagāta, jo manā tēvu zemītē aug četri dižozoli un vairākas dižliepas, kurās ligzdo dižputni. Tos kokus es mīlu. Tie ir arvien manī.
Olga Paulīne Lēvena
Čekas mocekļa Evalda Lēvena liktenis
Rīgas tramvaju parka konduktors Lēvens Evalds Jēkaba d. Dzimis 1903. g. Bauskas apriņķa Panemunes pagasta Rupuļos. 1914. g. beidzis lauksaimniecības skolu, strādājis pie saimniekiem, arī tēva saimniecībā.
No 1924. līdz 1928. g. dienējis Latvijas armijas Sapieru pulkā, vēlāk kā seržants virsdienestā – Auto tanku pulkā. Pēc tam dienēja robežapsardzē Rītupē uz PSRS robežas. Pēc dienesta līdz 1934. gadam bijis piena vedējs Rīgā. Līdz arestam dzīvojis Rīgā, Dzirnavu ielā 15-4. 1940. gadā apprecējies ar Olgu Paulīni.
23. jūnijā ap pulksten četriem pēcpusdienā Lēvens devies mājās no tramvaju depo satikt sievu, kas bija atgriezusies no tēva apciemojuma Valkas apriņķa Omuļu pagastā. Līdztekus tiešajam darbam tramvaju parkā E. Lēvens piestrādāja arī dārzniecībā Pārdaugavā, Dārza ielā 1.
Liktenīgajā vakarā viņš turp devās ar sievu Olgu. Viņi bija nolēmuši pārnakšņot pie drauga Alfrēda Kraujas Pārdaugavas dārzniecībā, jo Rīgā bija noteikts karastāvoklis. 24. jūnijā divos naktī, sākoties gaisa trauksmei, Evalds no mājas izgājis pagalmā, tur viņu aizturējusi sarkanarmiešu patruļa un nogādājusi tuvākajā komandantūrā, vēlāk – Valsts drošības tautas komisariāta ēkā – Stūra mājā.
Kā liecina E. Lēvena čekas lietā esošie pratināšanas protokoli, viņu izmeklētājs Šuļupovs ar tulka Makedonska starpniecību pratināja četras reizes 24. un 25. jūnijā. E. Lēvenu apsūdzēja sadarbībā ar Latvijas Politpārvaldi, par konspiratīvo darbību un darbību aizsargu organizācijā no 1931. līdz 1940. gadam, viņš arī esot nodarbojies ar pretpadomju aģitāciju un propagandu, izpauzdams darbabiedriem latviešu virsnieku aresta faktu Gulbenē un Litenē.
Čekista Šuļupova un tulka Makedonska parakstītais protokols liecina, ka “izmeklēšana” pabeigta 25. jūnija vakarā. 26. jūnijā bija gatavs E. Lēvena apsūdzības slēdziens, apsūdzību uzrādot pēc KPFSR kriminālkodeksa (1926. gada redakcijā) pantiem 58-4, 58-10, 58-13 (palīdzības sniegšana starptautiskajai buržuāzijai, kontrrevolucionāra aģitācija un propaganda, aktīva cīņa pret strādnieku šķiru un revolucionāro kustību). Dokumentā bija arī norādīts:
“Apsūdzētais savu vainu atzīst daļēji, noliedz savu sadarbību ar politpārvaldi. Izmeklēšanas lietu E. Lēvena apsūdzībā nosūtīt izskatīšanai Revtribunālam.”
Par E. Lēvena nogalināšanas laiku Centrālcietumā liecina divi dokumenti: Rīgas pilsētas Dzimtsarakstu biroja 1963. gada 9. oktobra miršanas akta ieraksts: “Lēvens Evalds Jēkaba dēls, dzimis 1903. gada 26. decembrī Panemūnes pagastā (..) miris 1941. gadā laikā no 27. – 29. jūnijam, nāves cēlonis – noslepkavošana ar šaujamiem ieročiem, aktu saņēmusi Olga Lēvena.”
Savukārt cits Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts arhīva dokuments – LPSR IeM Informācijas centra t. s. tiesāto un sodīto personu uzskaites kartotēkā esošā E. Lēvena uzskaites kartīte liecina, ka “LPSR IeTK cietumā Nr. 1 izpildīts ASM (augstākais soda mērs. – A. B.) 1941. g. 26.–27. jūnijā”.
Šis datums ir ticamāks. Evalds Lēvens tika nogalināts Centrālcietumā kopā ar citiem čekas upuriem un atdusas Balto krustu kapsētā, kurā apbedīti gan no Centrālcietuma, gan vēlāk arī no citām vietām atvestie – vairāk nekā 120 mocekļi.
Par Olgas Lēvenas dzīvi pēc Otrā pasaules kara zināms maz, kādu laiku viņa strādājusi biedrībā “Padomju Latvijas biškopis”. Viņas 1990. gadā “Latvijas Jaunatnei” rakstītā vēstule ir vienlaikus vēstures liecība un apliecinājums mīlestībai mūža garumā…
Raksta sagatavošanā izmantoti Latvijas Nacionālā arhīva Latvijas Valsts arhīva dokumenti.
