Senākais mēra upuris atrasts Latvijā. Kas ir neparastākais šajā stāstā? 18
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Izpētot pirms 5300 gadiem Latvijas teritorijā pie Salacas apbedītā 20–30 gadus veca akmens laikmeta vīrieša kaulus, vācu zinātnieki atklājuši, ka šis vīrs nomiris no mēra, līdz ar to uzskatāms par šobrīd vissenāko zināmo upuri, kas cietis no mēri izraisošās baktērijas Yersinia pestis.
“Viņam, visticamāk, iekoda grauzējs, viņš inficējās ar Yersinia pestis un nomira pāris dienas vēlāk, varbūt nedēļu vēlāk no septiskā šoka,” teicis Ķīles universitātes profesors Bens Krauze-Kjora.
Pateicoties BBC, šī no zinātniskā žurnālā “Cell Reports” pasmeltā ziņa aizvadītajā nedēļā aplidoja visu pasauli (“Latvijas Avīzē” ziņu publicējām 1. jūlija numurā)
No vienas puses, tas bija lepnums, bet, no otras, arī mulsums. Kas tas par “mēra vīru”? Un kāpēc ar viņa kauliem darbojušies un slavu guvuši vācieši?
Zinātājiem uzreiz bija skaidrs, ka ir runa par Riņņukalna vēlā akmens laikmeta jeb neolīta apmetni pie Salacas iztekas no Burtnieka ezera.
Riņņukalns ietilpst vēl plašākā apmetņu un kapuluku sistēmā – Zvejnieku apmetnē, jo senie cilvēki pie Burtnieka mituši arī vidējā akmens laikmetā jeb mezolītā pirms 8000 gadu. Riņņukalns un Zvejnieki kā viena no vissenākajām zināmajām akmens laikmeta cilvēku apmešanās vietām visā Ziemeļeiropā jau sen iegājuši pasaules zinātniskajā apritē.
Neparastākais šajā stāstā ir tas, ka “runājuši” kauli, kurus nemaz nav izrakuši latviešu arheologi, bet gan grāfs Jakobs Kārlis Georgs fon Zīverss (1814–1879).
Turklāt tas noticis 1875. gadā! To zina stāstīt LU Latvijas vēstures institūta arheoloģe Ilga Zagorska, kurai Burtnieka apkaimes akmens laikmeta apmetņu pētīšana ir mūža darbs.
Grāfam fon Zīversam toreiz neviens nav ticējis, ka viņa izraktie galvaskausi ir tik seni, tāpēc viens no pirmajiem mūsu platuma grādu arheoloģijas entuziastiem šo materiālu “lielā kurvī iepakotu” nosūtīja autoritatīvajam vācu antropologam Rudolfam Virhovam (1821–1902) uz Berlīni.
Par to tālāko likteni vairāk nekā simts gadu nekas nebija zināms, līdz latviešu arheologi šo stāstu izstāstīja vācu kolēģiem, kuri regulāri piedalās Burtnieka apkaimes pētījumos un tos daļēji arī finansē.
“Mūsu draugs [vācu arheologs] Haralds Lībke stāsta ietekmē meklēja pa visiem Berlīnes muzejiem un vienā pagrabā tos galvaskausus pirms pāris gadiem beidzot arī atrada. Viņš sasauca veselu pulku pazīstamu pētnieku, ar kuriem bija agrāk strādājis, pētīja DNS un molekulu līmenī, līdz to mēra bacili uzgāja,” stāsta I. Zagorska.
“Man jau arī vienu otru reizi nosāp sirds, bet mēs nevaram atļauties tādas analīzes, kādas var veikt viņi. Akmens laikmets ir sarežģīts. Mēs vieni nevaram.
Bet ar vāciešiem var sadarboties, jo viņi absolūti pedantiski visu nosauc un pasaka, kas piedalījušies.
Un nav jau galu galā tas tikai mūsu – tas ir ieguvums visai zinātnei. Visi taču tagad saka, ka tas nāk no Latvijas,” piebilst arheoloģe.
Ziemeļeiropā unikāla senā dzīvesvieta
Riņņukalns ir neliels, savrups, ar priedēm apaudzis kalns, kas atrodas Burtnieka ezera ziemeļaustrumu galā Salacas kreisajā krastā, vēstīts Burtnieku pašvaldības mājaslapā internetā.
Akmens laikmeta apmetni šajā kalnā atklāja vācbaltiešu novadpētnieks grāfs K. G. Zīverss, izrakumus pēc tam veikuši arī citi. Iegūto atradumu lielākā daļa gan izkaisīta pa vairākiem muzejiem.
Riņņukalns ir bijis iegarens smilšu paugurs, kurā atradusies neliela bedre.
Gadu gaitā bedres vietā no ēdienu paliekām – gliemežvākiem, zvīņu asakām un kauliem – izveidojies ap 1 m augsts kultūrslāņa paugurs.
Izrakumu atradumu lielāko daļu veidojušas trauku lauskas, tad sekojuši kaula rīki – harpūnas, makšķerāķi, īleni, smaiļi, kasīkļi, dunči utt. Mazāk atrasti no akmens darināti priekšmeti.
Riņņukalnā atrasti un izpētīti arī 90 apbedījumi. Pēc tajos iegūtajām senlietām noteikts, ka šeit atradusies viduslaiku kapsēta. Zem apmetnes kultūrslāņa tika atrasti četri apbedījumi, kas varētu attiekties uz neolītu.
Diemžēl nepilnīgā izrakumu dokumentācija liedz to precīzi noteikt, taču zināms, ka K. G. Zīverss uzskatījis, ka Riņņukalnu apdzīvojuši neparasti gara (2,2–2,4 m) auguma cilvēki.
Arheologi secinājuši, ka Riņņukalna apmetne ir apdzīvota 2. gadu tūkstoša sākumā un vidū pirms Kristus – vēlajā neolītā.
Ilgu laiku Riņņukalns uzskatīts par arheoloģiskā ziņā izsmeltu pieminekli. Taču 1986. gadā meliorācijas laikā kultūrslāni konstatēja arī 100 m rādiusā ap kalnu. Nelaimīgā kārtā ar dziļaršanu un grāvju rakšanu šī apmetnes vieta tika sapostīta.
Arheoloģiskie izrakumi un pētījumi Riņņukalna akmens laikmeta apmetnē turpinājušies arī šajā gadsimtā – 2011. gadā nelielā platībā izdevies atsegt arī iepriekš neskartos akmens laikmeta slāņus, 2017. gadā pētījumi atsākušies plašākos rakumos, ko veikusi latviešu un vācu arheologu komanda. Zinātnisko projektu finansēja Vācijas pētniecības fonds.
Avots: “www.burtniekunovads.lv”, ziņu arhīvi
