Bebru savairošanās paver ceļu ūdriem 0
Bebrus rūpīgi pētu kopš 1990. gada. Esmu novērojis, ka bebri ir nenogurdināmi zemes racēji. Tiem vajag nemitīgi kaut ko rakt. Ja vien ir kaut cik izteikts krasts, tiek raktas alas un atkal alas. Tiek veidoti neskaitāmi kanāli ērtai peldēšanai un koku zaru un stumbru pārvietošanai. Taču tas viss ir tikai aisberga redzamā un apjaušamā daļa.
Bebri savu mītņu tuvumā rok garus tuneļus.
No augšas tie nav pamanāmi, jo virs tuneļa aug zāle, tunelis ir zem velēnas. Šādas vietas ir bīstamas gan cilvēkiem, gan dzīvniekiem, nemaz nerunājot par traktoriem. Šādas bebru apdzīvotas vietas ir neizmantojamas arī nākotnē, jo ar kādām metodēm likvidēt bebru izraktos kanālus un tuneļus?
Bebri zivis neēd, bet ūdri gan. Ūdri ir pavisam slinki alu racēji. Tagad upju, upīšu, grāvju un pat ezeru krasti izroboti ar bebru alām un ūdriem ir no kā izvēlēties. Mūspusē ūdri ziemo pat ezeru krastos! Šāda situācija izveidojusies tikai tāpēc, ka visur pieejamas bebru alas.
Ūdrus medīt nedrīkst, tie ir aizsargājami, taču nu tie ir kļuvuši par postu dīķsaimniecībām un mazākiem ezeriem.
Spriedelējumi par vēžu un zivju ieaudzēšanu mazākās upītēs ir tukša runāšana. Ūdri, arī ūdeles, iznīcina gandrīz visas zivis.
Nevajadzēja ļaut bebriem apmesties Rīgā. Pilsētas plānā nepieciešams precīzi atzīmēt visas alas, tuneļus un pielikt brīdinājuma zīmes. Bebru piebarošanai neder apvītuši zari.
