Aizgāja pēc saldējuma… 1
Pa trīsistabu dzīvokļa logu var redzēt Zolitūdes staciju. Ludmila rītos pamostoties ar domu, ka meita aizgājusi uz darbu; uz lodžijas izejot, reizēm ar Jūliju domās sarunājoties, bet vakaros, kad pulkstenis ir divdesmit pāri astoņiem, šķietot, ka tūliņ atvērsies durvis un tuvais cilvēks pārnāks no darba.
Jūlija strādāja tuvējā zooveikalā, mīlēja dzīvniekus. Mājās viņas suns Grāfs un kaķis Centralions, saīsināti saukts par Cenķiku, joprojām ir visas ģimenes mīluļi.
Ludmila sarūpē tēju, Daniela atnes albumu, kurā ir mammas – jaunas, skaistas sievietes – fotogrāfijas. Parāda arī videofilmiņu, kurā redzams Danielas deju priekšnesums. “Deja ar vēdekli bija tā, kas Jūlijai patika visvairāk,” bilst Ludmila. Viņa atminas, ka vēl minūtes 15 pirms traģēdijas meita piezvanījusi – abas ar Diānu ir veikalā, tūliņ nopirks matu krāsu un saldējumu un dosies mājās. Pie saldējuma vitrīnas stāvējušas katra savā pusē… Jūlijai uzgruva virsū griestu plātne. Diāna zvanīja vecmāmiņai, kura sākumā nesaprata, kas sagruvis un kas ar Jūliju noticis, bet blakus esošā sieviete (vēlāk ģimene uzzināja, ka viņas vārds ir Larisa un viņa “Maxima” zaudējusi mammu) satvēra Diānu pie rokas un palīdzēja izkļūt no veikala. Pirms otrā nogruvuma Larisa un Diāna vēlreiz esot iegājušas veikalā, lai rādītu, kurā vietā jāglābj abu mammas, taču gruvešos lielās griestu plātnes cilvēku rokām nebija izkustināmas.
