Būtu īsti iederīgi pašreizējā kapusvētku laikā – aizraidīt Putina draugu partiju pa skuju taku. Egila Līcīša feļetons 39
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pār Latvijas Krievu savienības (LKS) saulaino taciņu (ik gadu 144 tūkstoši eiro finansējums no budžeta, parazitējot uz mūsu valsts rēķina) nākotnē redzamas tumšas, garas ēnas.
Nešaubīgi, šī politiskā veidojuma ceļš vijās Maskavas virzienā ar iztapīgu kalpošanu Kremlim, īpaši akcentējot uzmanību krievvalodīgiem Latvijas vēlētājiem (par ko liecina partijas nosaukums) un velkot savus lomus krievu specdienestu un propagandistu pamatīgi saduļķotā un sajauktā ūdenī. To atļāva demokrātiskā iekārta.
Tagad pēc sabiedrības iniciatīvas un tautas balsojuma iznākumā prasība iedibināt kārtību klaji pretvalstisku politisku un citu organizāciju darbības apturēšanai nonākusi Saeimā.
Pievienojoties iesnieguma autoru teiktajam, ka Krievu savienības aizliegšana veidos vienotāku sabiedrību, mazinās Latvijas valstiskuma ienaidnieku šķeltspēju, 9. maija svinēšanas kultu un Putina asiņainā režīma ietekmi, jāpiemetina – pārtrauks sapņojumu par padomju gadu atgriešanos un krievu pasaules paplašināšanu Latvijā.
Beidzot! – nodomās latvieši, kuriem ne reizi vien, dzirdot LKS līderes Tatjanas Ždanokas kaitinošo uzstāšanos, gribējies iesaukties – aizver žaunas, nedarbniece!
Izvēlējusies par dzīves telpu Latviju, mūsu valstī ievēlētā eiroparlamentāriete visu mūžu strādājusi Krievijas interesēs.
Kā četrdesmitgadīga Taņa krasavica ienāca LR Augstākajā Padomē starp pāri sešdesmit uzvalkotiem vīriešiem kā vienīgā sieviete neatkarības noliedzēju “Līdztiesības” frakcijā, tā 72 gadus vecā Tatjana Arkadjevna līdz šai baltai dienai turpina pretdarboties Latvijas suverenitātei un atbalstīt Putina imperiālismu, un to laikam gan izlabos tikai kaps.
Kā gara mūža novakarē teica māsas Krustiņsones – ja atkal būtu revolūcija, mēs vēlreiz stātu proletcīnītāju pirmajās rindās. Arī biedre Ždanoka 30 gadus simbolizējusi darbaļaužu sociālistiskās interfrontes ideju un piekritēju neiznīcināmību atjaunotā Latvijas Republikā.
Līdzīgā kārtā padzīvojuši ļaudis ir Tatjanas Arkadjevnas ilggadējie ceļabiedri, bet tikpat dzeloņaini un iesīkstējuši pretlatviski kā senāk.
Šajā “Saskaņas” ziedu laikos sienāža izmēra LKS partijā joprojām darbojas tādi veči kā skolotājs Rafaļskis, antinacists Giļmans, krievu kopienas aktīvisti Guščins un Altuhovs, bijušais deputāts Buzajevs.
Tikai pieredzējušā Jakova Plinera deguns saoda ko nelabu, tāpēc Jaša aiztinās prom un pameta partiju.
Kamēr saskaņiešu popularitātes maksimums ripo lejup no slavas kalngaliem, tikām Krievsavienības reitings kāpj, un starp austrumslāvu politiskajiem spēkiem iedegusies karsta cīņa par ieceļotāju vēlētāju balsīm.
Krievu tiesību aizstāvjiem nekad nav ienācis prātā aicināt minoritātes, savus vēlētājus ciešāk pieslieties latviskai valodai, kultūrai, arvien tie vēlējušies saglabāt sveštautiešu elektorātu. Tās ir svešas vērtības, ko pārstāv mūsu valstiskuma pretspēki, kuri vienmēr bijuši negatīvi noskaņoti pret Latvijas brīvību.
Tikai pēdējā laikā pēc 24. februāra dažiem LKS biedriem nesodāmības sajūta gājusi mazumā. Tikai nesalaužamākos nesagrābj izbailes, ja pret tevi draud vērsties ar, militārā terminoloģijā izsakoties, daudzstobru reaktīvajiem mīnmetējiem un novālēt, ka no partijas nepaliek ne slapja vieta. Bet atkāpšanās nav iespējama.
Jādara tas, ko nedrīkst nedarīt, – jāveic Latvijas deinterfrontizācija līdz galam, jālaupa Saeimā ievākšanās prieku Krievu savienībai.
Tas priecētu latviskās dvēseles un būtu īsti iederīgi pašreizējā kapusvētku laikā – aizraidīt Putina draugu partiju pa skuju taku, kas visgarām izlikta liesmojošām ploškām.
Nevajadzētu ieķēpāties un ievilkt likvidēšanas lietu, lai pēc tam nav jākrāmējas ar ievēlēto krievmīļu apcietināšanu Saeimas zālē.
Kad Maskavas lienošā maigā vara ir pārvērtusies par kaimiņu valstiskumu graujošām darbībām, līdz pat atklātam iebrukumam Ukrainā, Latvijai ir tiesības pieņemt attiecīgus lēmumus un bez auklēšanās rīkoties, lai ārkārtas apstākļos parūpētos par valsts drošību.
Ja pasaulē kaut kur arī ir ar dabas untumu radīti “labie krievi”, tad LKS biedri noteikti nepieder šai kategorijai, no Latvijas interešu viedokļa skatoties.
Nešaubieties ne mirkli – ja Tatjana Arkadjevna nāktu pie varas, daudzi nacionālisti nekavējoties tiktu nosūtīti pie baltajiem lāčiem.
Līdz ar to mūsu valsts drošības labad bez militāras precizitātes, bet akurāti jāsagatavo vai nu politisks, vai tiesisks apsūdzības raksts par LKS kaitnieciskumu un darbības apturēšanu – un, ja to darīs deputāti, tad vismaz varēs atbildēt uz jautājumu, ko viņi paveikuši, lai valsts būtu stiprāka un drošāka.
Un tad būs beigusies trīsdesmit gadu garumā iestiepusies epopeja – “Tatjana Ždanoka pret Latvijas valsti”.
