Varavīksnes pētīšanas vēsture 0
Pirmais, kurš formulēja iespējami precīzāku šā noslēpumainā fenomena skaidrojumu, bija persiešu astronoms Kutubs ad – Dīns aš-Širazī (1236-1311) vai viņa skolnieks Kamals ad-Dīns al-Farisī (1260-1320). Tikai mazliet vēlāk analoģisku varavīksnes skaidrojumu piedāvājis arī vācu zinātnieks Freiburgas Dīters. Vispārēju varavīksnes fizisko ainu 1611. gadā aprakstīja Marks Antonijs de Domininss. Veicot virkni zinātnisku novērojumu, viņš secināja, ka varavīksne rodas kā atstarojums no lietus lāses iekšējās virsmas divkārtēja lūzuma rezultātā – gaismai ieejot un izejot no tās.
Pilnīgāku skaidrojumu 1635. gadā sava sacerējuma “Meteori” nodaļā “Par varavīksni” formulēja Renē Dekarts. Viņš precīzi formulēja tā dēvētās otrējās varavīksnes veidošanas mehānismu. Savukārt Īzaks Ņūtons traktātā “Optika” Dekarta un de Dominsa teoriju papildināja ar skaidrojumu par varavīksnes krāsu rašanos un pirmās un otrās pakāpes varavīkšņu pretējas kārtības krāsu izvietojumu. Ņūtons arī pirmais noteica varavīksnē septiņas pamatkrāsas. Tiesa, Ņūtona paša angļu tautas tradīcijās allaž bijušas tikai sešas varavīksnes krāsas, un arī tās ne gluži sakrīt ar viņa “izvēli”.
Saules spektra sadalījumu atsevišķās krāsās sekmē tas, ka saules gaismā nepārtrauktajam spektram uzklāts diskrētais līnijspektrs, kas uzņem atsevišķus atomus saules atmosfēras ārējos slāņos, turklāt dažas no šīm uzņemšanas līnijām ir pietiekami intensīvas, lai kļūtu pamanāmas, proti, spēj radīt priekšstatu, ka saules spektru veido “atsevišķu krāsu” svītras. Iespējams, šis Ņūtona iedibinātais tradicionālais saules spektra dalījums septiņās pamatkrāsās ir krietni vien mākslīgs, taču vienlaikus, kopā ar virkni citu psiholoģisko mehānismu, šāds sadalījums tomēr ir visnotaļ atbilstošs realitātei.
