Izgāšanās. Kad bikses svilst 3
Nav jau nekas jauns, ka Latvijas likumdevēji bieži sāk aktīvi rosīties tad, kad jau jūtama sviluma smaka, bet arī tas ne vienmēr palīdz no bikšu aizdegšanās. Šo ainu lielā mērā var attiecināt arī uz Saeimas steigā pieņemtajiem grozījumiem Kredītiestāžu likumā, kas paredz ierobežot banku likvidatoru un maksātnespējas administratoru atlīdzību, kas ierasti mērāma daudzos miljonos. Paredzēts tai noteikt griestus – ne vairāk kā 100 000 eiro mēnesī, un šajos aprēķinos kā “atgūstamos” neiekļaut tos līdzekļus, kas faktiski tādi nemaz nav.
Varētu teikt – redz, cik veikli parlamentārieši strādā, cenšas pagūt, vēl pirms sākts “ABLV” likvidācijas process. Nekā tāda! Patiesībā jautājums ir pamatīgi novilcināts. Ja paskatās vecas ziņas, redzams, ka tas bijis politiskajā dienaskārtībā jau 2011. gadā, kad notika Krājbankas likvidācija. Piemēram, jau tolaik radās jautājums, vai ir samērīgi, ka administrators saņem dāsnu atalgojumu arī par darbu ar labprātīgajiem kredītmaksātājiem, tomēr vairāk par ziņkārību Saeimas komisijas sēdēs tas neguva.
Jautājums gan tika apspriests valdošās koalīcijas padomē, kurā tolaik bija “Vienotība”, Zatlera Reformu partija un Nacionālā apvienība. Pieaugot sabiedrības neapmierinātībai, arī premjerministrs Valdis Dombrovskis atzina, ka maksātnespējīgo kredītiestāžu administratoru atlīdzība “dažos gadījumos ir pārspīlēti liela”, tomēr nevarot pieņemt likumus ar atpakaļejošu datumu, lai tie attiektos arī uz Krājbanku. Tāpēc iesniegtie priekšlikumi tika noraidīti, bet juridisku risinājumu nākotnei uzdeva meklēt Tieslietu ministrijai, kas gan tiepās, ka tas esot jādara Finanšu ministrijai. Galu galā jautājums pazuda kaut kur birokrātijas gaiteņos, lai tagad par to beidzot atcerētos.
