Cīņa ar vējdzirnavām 0
Kā katru pavasari pēdējos gados lielās nenopļautās pļavu un pusaizaugušās krūmāju platībās tiek dedzināta pērnā kūla. Pie reizes sadeg arī pa kādai ēkai un pašam kūlas dedzinātājam, nemaz nerunājot par sīkiem, maziem kukainīšiem un citu dzīvo radību, kas nule modusies no ziemas guļas.
Valdība tērē lielus līdzekļus šo ugunsgrēku apkarošanai un vainīgo kaunināšanai, taču pēc būtības tā ir cīņa ar sekām, nemeklējot un neapkarojot to cēloņus, tikpat bezcerīga kā Donkihota cīņa ar vējdzirnavām. Kāpēc tā? Atcerēsimies, pirms kara Latvijā par tādu kūlas dedzināšanu ne runas nebija. Lauku saimniecības bija daudznozaru ar rūpīgi izsvērtām attiecībām starp tīrumu un kūti. Optimālais lopu, galvenokārt liellopu un zirgu, skaits bez pamatprodukcijas ražoja arī zemes auglības celšanai tik nepieciešamos kūtsmēslus, bet rupjā lopbarība, galvenokārt siens un dažkārt pat zāļaināki vasarāja salmi, bija zelta vērtē. Tāpēc visas iespējamās platības tika izpļautas vai noganītas un par tādu kūlas dedzināšanu neviens pat nesapņoja. Apjomīgo kravu (labība, siens, salmi, kūtsmēsli) pārvadāšanas attālumi bija mazi un izmaksas nelielas. Šodien mūsu valdības politika vērsta uz lielo preču ražošanas fermu atbalstīšanu. Lopkopības fermām kūtsmēslus nav kur likt un ir jāiegulda līdzekļi biogāzes ražotnēs. Augkopības saimniecībām nav izdevīgi kūtsmēslu tonnas transportēt lielos attālumos, ja iespējams labu ražu iegūt tikai ar sabalansētām minerālmēslu devām. Bet ko lai dara sīkražotājs – tas pats latviešu zemnieciņš, kura saimniecībā palikuši viens vai divi vecīši, lopu skaits minimāls un ražošana sašaurināta līdz pašpatēriņam? Platības būtu, zāle aug griezdamās, bet siens nav vajadzīgs. Nopļaušana arī maksā krietnu naudu, kuras nav, bet par nenopļautām platībām nodoklis jāmaksā trīskāršā apmērā! Un, ja arī pļavu nopļausi, kur sienu liksi, ja nav kam pārdot? Tātad vienīgais ceļš – uguni klāt un lai svilst.
Domāju, ka arī pašam dedzinātājam asaras birst, šādu nesaimnieciskumu pieļaujot. Taču citas izejas nav. Kamēr valdība nesāks nopietni atbalstīt (darbos, nevis vārdos) tradicionālo Latvijas daudznozaru lauksaimniecību un tās kooperāciju, kamēr nepārtrauks pārprastu cilvēktiesību vārdā ar dāsniem pabalstiem stimulēt liekēžus un slaistus, kamēr neaicinās pilsētu bezdarbniekus, galvenokārt jaunatni, vasarās doties uz lauku sētām par izpalīgiem un tur nopelnīt sev uzturu, kūla ir degusi un degs. Galu galā valdībai būtu jāsaprot: privātīpašums ir svēts, bet par Latvijas zemi, Latvijas laukiem, latviešu zemnieku kā latviešu tautas izdzīvošanas un Latvijas valstiskuma pamatu pamatiem nekā svētāka nav.
