Dervišu valstībā 0
Netālu no Mostaras pie Eiropā lielākā avota teju vai klintī uzcelts dervišu templis. Sniegbaltajā ēkā ar akmens plākšņu jumtu atradusies dervišu skola un bijusi sūfiju svētnīca, tagad te izveidots muzejs. Izstaigājot telpas, pārņem bijības un nebeidzama miera sajūta, īpaši paceļot acis augšup uz kupolu – to klāj krāsainas “zvaigznītes”, caur kurām iespīd saules gaisma. Uz palodzēm un lūgšanu stūrīšos redz lūgšanu krelles un Korānu – grāmatas novietotas filigrāniem kokgriezumiem greznotos x veida statīvos. Līdzās askētiskiem gaiteņiem, sanitārajām telpām un virtuvei izvietota viesistaba un lūgšanu telpa, ko klāj koši paklāji, raibi spilveni un zemi galdi ar izšūtām sedziņām, bet visvairāk pārsteidz sūnzaļie ornamentālie griesti, kas atgādina gleznu.
Šo svētvietu iecienījuši daudz tūristu, par ko liecina arī avota tuvumā uzceltie restorāni, kur var iebaudīt turku kafiju. Dažviet, apsēžoties pie galdiņa, kājas mirkst Bunjas upes ūdeņos, turklāt skatam paveras ne vien no klints alas plūstošais Blagai avots, bet arī upītes kaskādes un tiltiņi.
Miera karalienes svētvietā
Starp kaļķakmens kalniem, no kā arī cēlies ciemata nosaukums, atrodas Medžugorje, kas tulkojumā nozīmē “vieta starp kalniem”. Augstākajā virsotnē jeb Križevaca (Krusta) kalnā kopš 1934. gada sargājoši paceļas milzīgs 8,56 metrus augsts dzelzsbetona krusts, tajā iemūrēts neliels Kristus krusta fragments, kuru tika atsūtījis pāvests.
Pastāv tradīcija doties Krusta kalnā, lai tur sagaidītu saullēktu. Kāpt pa akmeņainajām takām, turklāt sākumā vēl tumsā, spīdinot lukturīšus, nav joka lieta, bet fizisku atelpu un garīgu pārdomu brīžus sniedz 15 Krusta ceļa stacijas. Mums šis Krusta ceļš izvēršas par īpaši neaizmirstamu un svētīgu savas iekšējās pasaules izvētīšanu, jo sekojam no Bruknas Kalna svētību kopienas atbraukušajam priesterim Andrejam Mediņam. Viņa spēcīgos sprediķus varētu salīdzināt ar zibens šautrām, kas izgaismo ķērpjiem aizaugušos dvēseles dziļumus un iesīkstējušā prāta pieliekamos kambarus.
Medžugorjes Podbrdo jeb Parādīšanās kalnā 1981. gada vasarā sešiem bērniem bija parādījusies Dievmāte un likusi lūgties par mieru visā pasaulē. Jaunavas Marijas atklāsmes turpinās joprojām – lūdzoties Rožukroni, tās saņem vizionāri (šādi dēvē nu jau par pieaugušajiem kļuvušos bērnus), ar kuriem tiekas svētceļnieki. Garīgu pārdzīvojumu, protams, sniedz dievkalpojumi, kuros skan īpašās Dievmātei veltītās dziesmas.
Kādreizējais ciematiņš nu jau izaudzis par pilsētu ar jaunceltnēm un daudzstāvu viesnīcām. Vienā pilsētās nomalē top iespaidīgs centrs garīdzniecībai, kas atgādina kā no pasakas iznirušu karaļvalsti ar mūra pilīm, arkām, ejām, strūklakām. Tūristu grupas šajā karaļvalstī uzņem tās saimniece Nensija un viņas vīrs Patriks, stāstot, kā viņi izmainījuši savu dzīvi, izlasot kādu Dievmātes vēstījumu. Amerikā Patriks bijis veiksmīgs autodīleris, Nensija – juriste, bet pirms vairāk nekā divdesmit gadiem abi nolēmuši atteikties no savas karjeras un pārcelties uz dzīvi šeit. Vieni, klausoties viņos, atzīst – patiesa dievbijība, kamēr citi nosaka: “Uzņēmēja gēns”… Vietējiem iedzīvotājiem galvenais bizness nu ir izmitināt savās mājās tūristus vai arī darināt un tirgot sakrālos suvenīrus, kuru daudzums ir neaptverams. Tāpat redz krāšņi izšūtus galdautus, sedziņas, adījumus no labas vilnas, zinātāji steidz pie noteiktas pārdevējas iegādāties gardas vīģes un dažādus uzlējumus, piemēram, uz valriekstu čaumalām gatavotā “Orahovača” labi palīdzot pret vēdera kaitēm, bet granātābolu “Šipka” gādā par hormonu līdzsvaru organismā u. tml. Vairāk vai mazāk grādīga satura pudeles glīti noformētas, parasti arī ar Medžugorjes baznīcas attēlu un top tepat pie vietējiem ļaudīm – pie daudzām mājām ir uzraksts, ka te tirgo vīnu un rakiju (40 – 60% stiprs alkoholisks dzēriens). Brūvēšanas procesu kādā pagalmā turklāt var palaimēties vērot klātienē, bet uzcītīgi kurinātie destilējamie aparāti uz kvēlojošām oglēm un ar dūmu mutuļiem nakts tumsā izskatās tik iespaidīgi, ka atgādina teju pekles katlus…
