Dvēselei ir ne tikai visa zemes dzīves “bagāža”, tas ir, cerības, pieķeršanās, atmiņa, bailes, kauns, centieni pabeigt kādus iesāktus darbus un tā tālāk, bet tā arī spēj atrasties jebkur, kur vien vēlas. 13
Pieņemts uzskatīt, ka šajās trīs dienās dvēsele vai nu atrodas blakus ķermenim, vai arī, ja cilvēks miris tālu no mājām un ģimenes, atrodas pie tuviniekiem vai arī tajās vietās, kas kaut kāda iemesla dēļ bijušas viņam īpaši tuvas vai svarīgas.
Savukārt trešajā dienā dvēsele zaudē šo pilnīgo rīcības brīvību, un eņģeļi to aizved uz debesīm, lai stātos tā kunga priekšā. Tieši tāpēc trešajā dienā saskaņā ar tradīcijām jāveic piemiņas aizlūgums un tādējādi galīgi jāatvadās no mirušā dvēseles.
Paklanījusies Dievam, dvēsele dodas sava veid ekskursijā pa paradīzi: tā redz debesu valstību, iegūst priekšstatu par tās būtību, redz, kā dvēseļu kopība ar Dievu ir cilvēka esamības galējais mērķis, tiekas ar svēto dvēselēm un tamlīdzīgi.
Šis “izglītojošais” dvēseles ceļojums pa paradīzi ilgst sešas dienas. Un te, ja ticēt baznīctēviem, sākas dvēseles pirmie sarežģījumi: redzot svēto paradīzes gaitas, tā saprot, ka ir grēcīga un nav pelnījusi šādu balvu, mokās šaubās un bailēs, ka neiekļūs paradīzē.
Devītajā dienā eņģeļi atkal aizved dvēseli pie Dieva, lai tā varētu slavināt Dieva mīlestību uz svētajiem, kuru tai bija iespēja vērot.
