– Ogļu staigāšana atmaksājas. Senajā Romā – ja varēji noiet pa karstām oglēm, atbrīvoja no nodokļiem. 7
– Ja pie mums tādu likumu pieņemtu, mēs kļūtu par ogļu staigātāju tautu.
Staigāšana pa oglēm man bija vajadzīga, lai dabūtu līdzsvarā svaru kausus – koka dēlīšiem gribēju likt pretim kaut ko tikpat nopietnu. Domāju, ko tad es varu piedāvāt – iet pa sasistiem stikliem? Iespaidīgi, bet ogles no kino viedokļa izskatīsies skaistāk.
Viss sākās ar plenēru Tāšu muižā pie Liepājas, kur bariņš Lietuvas un Latvijas mākslinieku Kaspara Lielgalvja vadībā mācījās filcēt. Pie muižas bija milzīgs parks ar izzāģētām skābaržu zaru kaudzēm, un Kaspars ierosināja tās sadedzināt un pēc tam skriet pa oglēm, viņš jau to bija darījis Lietuvā. Visu dienu kurinājām skābaržu zarus, un vakarā mēs tiešām skrējām pa oglēm. Tas acumirklis bija tik skaists – šķiet, pat nepieskaries zemei, jo starp pēdām un apmēram 600 līdz 700 grādu karstajām oglēm rodas it kā gaisa spilvens. Pēc tam tevi pārņem milzīgs enerģijas pieplūdums. Bet es gribu teikt, ka skriešana un staigāšana stipri atšķiras grūtības pakāpē.
– Lasīju, ka, pārvarot ugunsbarjeru, notiek arī barjeru noārdīšana cilvēkā. Jums tādas ir?
– Neesmu pārāk augstās domās par sevi.
– Kur problēma?
– Vienmēr ir kāda vieta pilnībai. Ja es zinātu savu problēmu, man tā nepastāvētu. Ja tu to saproti, vari arī atrisināt.
