“Domā par saknēm!” Intervija ar dzejnieku Daini Deigeli un viņa dzejas kopa 2
Jūlija Dibovska, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Dainis Deigelis (1983) ir dzejnieks, kurš dažreiz atdzejo citu darbus. Aktīvi traucē sabiedrību, publicējot savus dzejoļus periodikā – jau kopš 2002. gada. Iespējams, viens no iemesliem Daiņa tapšanai par dzejnieku ir 2017. gadā absolvētās Literārās akadēmijas dzejas meistardarbnīcas (Andra Akmentiņa un Ronalda Brieža vadībā).
2018. gadā kopā ar Eināru Pelšu un Arvi Vigulu viņš ir atdzejojis Krievijas dzejas zvaigznes Gaļinas Rimbu tekstu izlasi “Kosmiskais prospekts” (“Literature Without Borders”). 2018. gads Daiņa dzīvē bijis izšķirīgs – tā jau nemitīgi viņa dzejas traucētās publikas vērtējumam tiek nodots arī debijas krājums ar provokatīvu nosaukumu “Dievs beidz”, ko izdevis ne mazāk skandalozais izdevējs Valters Dakša. Tas bija laiks, kad Valtera Dakšas unikālās grāmatas nopietni neuztvēra grāmatu mākslas konkurss “Zelta ābele”, toties Daiņa Deigeļa krājumu pamanīja un debijas kategorijā nominēja Latvijas Literatūras gada balva. 2020. gada nogalē gaidāma Daiņa otrā grāmata, kas būtiski atšķirsies no visa viņa iepriekš rakstītā tekstu klāsta.
– Runā, ka tu esi aizgājis no politikas… Kādēļ?
D. Deigelis: – Tam ir divi iemesli, pirmkārt, pavasarī nāca piedāvājums strādāt žurnālistikā un uzstādījums bija, ka ir jāpārtrauc politiskā darbība (diemžēl ar to vien medija valdei nepietika un darbā nepaņēma politiskās pagātnes dēļ). Otrkārt, esmu radis lielāku gandarījumu darboties tieši nevalstiskajā sektorā, aizstāvot vārda brīvību kā Latvijas PEN biedrs, kā arī palīdzot bēgļiem un vajātiem cilvēkiem. Esmu sociālais mentors portālā LAPAS.LV. Joprojām esmu ierindas biedrs savā politiskajā organizācijā, bet bez jebkādām personiskām ambīcijām.
– Kā nonāci līdz kuģu pilnai dzejai?
– Šie kuģi, liedagi un brūkoši forti vienmēr ir bijuši manī, nu tie vienkārši ir izlauzušies uz papīra. Būs jau arī ne tikai kuģi, bet arī cilvēka eksistence un vientulība aiz pilsētas spožajiem skatlogiem.
– Varbūt tā ir sava veida bēgšana no 2020. gada trakuma?
– Zināmā mērā. Kad pavasarī dzīve apstājās vīrusa dēļ, bija iespēja ieskatīties savā apslēptajā “es”, kas palicis kaut kur aiz ikdienas steigas un sociālajām kaislībām. Un, protams, zināmā mērā to ir ietekmējusi dziļa mīlestība pret kādu pilsētu pie jūras, kurā vējš piedzimst.
– Vai tu esi gatavs atklāti pateikt, kādēļ otro krājumu “Pilsēta mirstošas saules ēnā” izdosi apgādā “Jānis Roze”?
– Atklāti? Nav jau nekas slēpjams. Likās, ka šis krājums un tā koncepcija iepriekšējam izdevējam nederēs, iespējams, ka nākotnē mēs pie kaut kā provocējošāka kopā ar Valteru Dakšu atgriezīsimies. Apgāds “Jānis Roze” man simpatizē ar savu sakārtotību un vēlmi nopietni pievērsties oriģinālliteratūras izdošanai. Protams, arī tas, ka paša apgāda zīmols ir atpazīstams un mārketinga iespējas daudz plašākas.
– Kas ir tavi dzejas orientieri citu autoru vidū?
– No vēl dzīvajiem tādu ir daudz. Dziļi ir ietekmējusi Ingas Gailes daiļrade, Arvis Viguls un pilnīgs atklājums bija Jānis Hvoinskis ar savu “Mūzu no pilsētas N”. Jāns Kaplinskis. No tiem, kas nāk sapņos un tikai grāmatās: Ojārs Vācietis, Austra Skujiņa, Velga Krile un tagad arī Monta Kroma.
– Vai tu lieto apreibinošas vielas, rakstot dzeju?
– Lai cik tas dīvaini izklausītos, bet vismaz septiņus gadus vairs nerakstu dzejoļus apreibinājies. Tikai ar domas skaidrumu. Iespējams, tas ir veicinājis dzejas izaugsmi. Apreibinos starp rakstīšanu.
Dzejas ABC
Literatūrzinātniece Jūlija Dibovska: “Lasot šos Deigeļa pantus, jāatceras, ka viņš mēdz ierunāties arī citā balsī. Šoreiz – arī sieviešu. Bet visinteresantākā ir autora pievēršanās meditatīvajam ritmam, it kā iemidzinošam, it kā klusi, bet kaut kur ļoti dziļi satraucošam. Vienīgais, par ko varētu aizdomāties – vai Daiņa Deigeļa “asā dzeja” nebūs pamanāmāka un populārāka par Daiņa Deigeļa “dziļo un kuģu pilno dzeju”.”
“Kultūrzīmju Grāmatplaukta” lasītājiem piedāvājam ieskatīties Daiņa Deigeļa topošā dzejas krājuma tekstos – kopā “Par mani – kādu pilsētu, par kuru sačukstas ielās”
*
jūra pie tās kājām elso kā milzīgs valis
kuģi kā gadi met reidā lokus
bet nekad neiebrauc manā klusajā ostā
kur tos gaida laimīgie
pār kuriem saule nemet
savu mirstošo ēnu
tikai novakaros liekot gulēt savus bērnus
kas nekad nenovecos
tie lasa tiem stāstus
par nelaimīgajiem pasažieriem
uz reidā esošajiem kuģiem
kas tā arī nenojauš
par manu eksistenci
tikai dodas no viena gada uz citu
no vienas aizraušanās uz nākamo
spēcīgi savā ticībā
par laimi aizbēgt no savām
pilsētām
pērkot biļeti sapnim
kurā nav nevienas ēnas
un viņu
arī
nav
*
metot baltas putu mežģīnes krastā
laiks vienmēr iesprūdis starp tevi un horizontu
tikai jūra rotaļājas gar manām un tavām kājām
gluži kā nedēļas gadi un gadsimti
kuros tu noraugies tikpat rāmi
kā uz tiem noraugās šīs pilsētas namu rūtis
aiz kurām elpo visi tie
kurus tu nekad neiepazīsi
kurus vienkārši aizmirsīsi
aizbraucis no manis
gluži kā no sapņa mošanās stundā
ejot savu kluso ceļu
kopā joprojām ar savu ēnu
līdz brīdim kad
metot baltas putu mežģīnes krastā
laiks būs iesprūdis starp tevi
starp horizontu
starp jūru un mani
pavisam aizmirsis
pats savu
balsi
*
putns kā alkas met izmisīgu loku
pār namu nenoplēšamiem jumtiem
putns kā izmisums kliedz
šorīt pār tevi
un kluso krusta gājienu
uz kādu pilsētu par kuru miegā čuksti
tikpat sen kā par brīdi kopš apzinies
neviens nemaz nezina kādu ceļu iet
un vēl vairāk
neviens nemaz nedrīkst apzināties
kāpēc tu šādu ceļu ej
un kas tā par pilsētu pār kuru
putns kā alkas met izmisīgu loku
pār tās namu nenoplēšamiem jumtiem
putns kā izmisums kliedz tajos mītošajiem
nepabeigtajiem nezināmajiem krusta gājieniem
un neviens nedzird
neviens nedzird
apstājies un
pavērsis skatienu debesīs
atbildi
*
kā klusām patiesībām
priecājies par pavasari
bet gatavojies rudenim
tu nāc pretī dīvainai
man
kurā viss ir sajucis kopā
tāpēc nav laika
pamanīt detaļas
kad vējš kā nežēlīgs laupītājs
izplēš no tevis
visu līdz asarām
līdz pēdējai siltai domai
kuru dāvini kādam
tev sveša nama logā
kas gaida tevi visu
tavu ceļojuma laiku
šajā dīvainajā pilsētā
lai redzētu viņa acīs
kā sācis jau snigt
uz tev vēl nezināma ceļa
uz tālām tālām
zvaigznēm
pirms tu būsi tam gatavs
tev vēl būs jāpārcieš
vasara
*
domā par saknēm
bez tām šeit nostāvēt grūti
gluži tāpat kā pie manis atnākt un palikt
par baltām jūras putām uz maniem pirkstu galiem
vai ziedputeksni uz kleitas atloka
pirms tevi vētras plosījušas
kā izsalkuši suņi
un no taviem pirkstu galiem
uz melniem taustiņiem
nav izdzisušas visas maldugunis
un domas kā rētas
aizaug ar melnzemi un zāli
manos klusajos dārzos
kuros tu ielaist varēsi saknes
mūžībai
*
kad dzīvē pietrūks spīta
atbrauc tur vējā
sevi iestādīt
manī
par kuru čukst ielās un miegā
pār kuras jumtiem
putns met izmisīgu loku
un jūras viļņi sitas
gar brūkošajiem fortiem
gluži kā laikmeti un sekundes
esi ieradies tu
bet pirms tam
izbaudi visu
kas ir tik mirstīgs
necils
grēcīgs
sevi dedzinošs līdz pelniem
un tāpēc tik spēcīgs
ka spēj elpot
un augt manī
pilsētā uz mirstošas saules ēnas
bet zini
tas vējš jau tuvojas
putns uz jumta nosēžas
kuģis reidā veic pagriezienu
