Dzīve uz naža. Ciemos pie kalēja Kriša Dubrovska 3
Pirmais rīks, ar ko zēns apliecina savu piederību vīru kārtai, ir nazis. Atļauja nēsāt nazi ir tā barjera, kas šķir pusaudzi no vīra.
Rotas vai naži
“Man jau kopš bērnības patīk gatavot nažus,” stāsta kalējs Krišs Dubrovskis. “Imantas Amatniecības vidusskolā metāla apstrādē bija divas specialitātes – kalēji un rotkaļi. Pirmajā dienā aizgāju apskatīties, ko tie kalēji taisa – šausmas, viss nokvēpis, vārti melni… melni lūžņi. Toties rotkaļi – spožas tējkanniņas, rotaslietas… Iestājos mācīties par rotkali. Tomēr otrajā pusgadā sanāca aiziet uz smēdi, un, atverot durvis, pirmais, ko ieraudzīju, bija milzīgais padomjlaiku smirģelis ar lielajām ripām, mans sapņu instruments. Uzreiz paķēru kādu plakandzelzi un sāku slīpēt ko nazim līdzīgu. Ienāca meistars un prasa: ko taisi? Nazi. Viņš – norūdīt arī vajag. Kamēr mācījos skolā un pie meistariem, naudu nepelnīju, dzīvoju no rokas mutē. Visi draugi piektdienas vakaros iet pa klubiem, meitas dancina un vēl nezin ko, man – melna mute un caura kabata,” iesākumu atceras Krišs.
Kad izdzirdējis par studiju “Auseklis” Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā, devies turp un nostrādājis astoņus gadus. Kalējmeistars Vilnis Vincevičs kļuva par viņa lielāko skolotāju. “Pēc tam trīs gadus nostrādāju Berģos firmā “Metālkalējs” un apguvu rūpnieciskos kalumus – sētas un žogus. Treknajos gados apkalām pusi Jūrmalas un Baltezera. Kad tas apnika, tiku pie savas smēdes Doles salā. Tur, kad būvēja HES, netālu uzbūvēja milzīgu smēdi ar visu dampāmuru, ēzi un laktu. Beidzot nebija priekšnieka, viss jādomā pašam,” to par patstāvīgās dzīves sākumu uzskata kalējs.
