– Kas tad ir tās mūsu ekonomikas bremzes? 2
– Pirmā noteikti ir tiesiskā vide. Joprojām ir ļoti neprognozējami spēles noteikumi, ir viegli grozīt detālplānojumus un citus dokumentus. Neviens investors neiesaistīsies kāda projekta īstenošanā, ja redzēs, ka var pazaudēt savu naudu. Nevis tāpēc, ka būtu slikts uzņēmējs, bet tāpēc, ka nav zināmi šie spēles noteikumi. Plaukst korupcija. Kā redzam, arī tiesu vara nav tā, kurai investori varētu pilnīgi paļauties.
Pirms pusgada mēs sadūrāmies ar pēkšņu detālplānojuma maiņu kādam mūsu iecerētajam būvniecības projektam. Mums likās, ka varēsim to īstenot zemes gabalā, kura vērtība ir pieci miljoni eiro. Bet detālplānojuma grozījumu dēļ tā nokrita līdz vienam miljonam.
Otrā bremze noteikti ir energoresursi. Latvijā tie ir paši dārgākie Austrumeiropā un Ziemeļeiropā. Piemēram, Polijā energoresursi ir par 30% lētāki nekā Latvijā.
– Vai neko nedod ekonomikas ministra ierosinājumi piešķirt atlaides energoietilpīgajiem uzņēmumiem, tāpat noteikt 9% griestus zaļās enerģijas ražotāju peļņai?
– Šie ierosinājumi, protams, jāvērtē atzinīgi. Bet tās saknes šai problēmai noteikti ir dziļāk. Termoelektrocentrāles, lielie energouzņēmumi, visa energoresursu sistēma un tās pārvaldība ir uzbūvēta, ievērojot lielāku iedzīvotāju skaitu un lielāku tirgu, nekā tas ir pašlaik. Vai Latvijas iedzīvotāji, kuru skaits joprojām sarūk, spēj apmaksāt šīs sistēmas izveidošanā ieguldīto? Šīs investīcijas ir tik lielas, ka par maksātspēju man ir lielas bažas. Būtu vajadzīgi jauni ražošanas uzņēmumi, lielāks valsts atbalsts ražošanai. Diezin vai tikai ar pakalpojumu biznesu vien spēsim uzturēt šo sistēmu.
– Vai viena no tām bremzēm, kas traucē uzņēmējam kaut ko plānot divus vai trīs gadus uz priekšu, nav arī nodokļu politika?
– Noteikti. Pieļauju, ka vajag uzlikt lielāku nodokļu slogu tiem, kuri nopelna vairāk. Varbūt lielāku likmi nekustamiem īpašumiem vai kādam citam kapitālam. Bet tad tas ir laikus jāparedz. Tikko ieviesa tā saukto solidaritātes nodokli lielo algu saņēmējiem. Varbūt vajadzēja arī to. Bet to nedrīkst ieviest gada beigās, kad uzņēmēji jau sen saplānojuši savus ieņēmumus un izdevumus!
Runājot par līdzšinējo nodokļu politiku, rodas iespaids, ka tā balstās tikai uz vienu principu – paņemt naudu tur, kur tas ir vieglāk un ātrāk. Piemēram, no uzņēmējiem, kuri jau tāpat ir godprātīgi maksājuši nodokļus. Diemžēl nenovērtējam, ka Latvijas valsts robežām jebkurš bizness pašlaik var pārkāpt pāri ļoti viegli, izvēloties citu valsti, kur nodokļu politika tam ir krietni labvēlīgāka.
Latvijā SEB un citas komercbankas pašlaik maksā finanšu stabilitātes nodevu. Nesen to paaugstināja. Labi. Mēs kā tautsaimniecību finansējoša banka varam šo paaugstināto nodevu ierēķināt savos pakalpojumos, kas attiecīgi būs dārgāki. Bet vai uzņēmējs tagad vienmēr gribēs aizņemties mūsu bankā, ja to var citā valstī, kur šī nodeva ir mazāka?
Ģeogrāfiski Rīga atrodas ļoti izdevīgā vietā, tā ir kā tilts starp Rietumiem un Austrumiem. Bet jebkurš potenciālais investors vispirms salīdzina, kādi nodokļi viņam būtu jāmaksā Rīgā, Viļņā un Tallinā. Viļņā jebkuram investoram noklās zem kājām sarkano paklāju, viņam būs pirmā gada nodokļu atlaide, piemērotas telpas – viss, kas vajadzīgs uzņēmējdarbības uzsākšanai. Diemžēl to nevar teikt par Rīgu. Reizēm liekas, ka pat Ministru prezidentam Kučinskim rokas ir par īsu, lai pagrieztu Rīgu investoriem labvēlīgā virzienā.
– Varbūt ar to izskaidrojams, kāpēc Rīgā mazāk iegulda dzīvojamo namu būvniecībā?
– Investori saka atklāti: “Lai projektētu un uzbūvētu dzīvojamo namu Viļņā, vajag aptuveni pusotru gadu. Rīgā vajag divarpus gadus. Bet laiks, kas paiet projektu un citu dokumentu saskaņošanai, uzņēmējam maksā naudu. Tā vēlāk gluži dabiski ietekmē dzīvokļu cenas. Vai Rīgas iedzīvotājs vienmēr spēs maksāt vairāk tikai par to, ka būvniecības pasūtītājs bijis spiests divarpus gadus staigāt pa Rīgas pašvaldības kabinetiem no viena ierēdņa pie otra? Diezin vai. Jo Rīgā iedzīvotāju ienākumi nav par 40% lielāki nekā Viļņā.
