Kāpēc 90. gadu sākumā netika veikta konsekventa lustrācija, un vai tagad tas vēl būtu iespējams un nepieciešams? 22
Var teikt, ka Latvijā notika daļēja lustrācija, kas bija kompromiss starp “atjaunotājiem” un “piedevējiem”. Galvenais kompromisa iemesls – sabiedrība īsti neizprata lustrācijas politiski ētisko nozīmi un nepieciešamību. Liela daļa cilvēku bija gatavi balsot par bijušajiem komunistiem, kas pieslējās jaunajām partijām. Un tādi bija visās partijās.
Tā nav tikai Latvijas problēma. Piemēram, Igaunijā un Lietuvā kādreizējos vietējās komunistu partijas līderus pat ievēlēja valsts prezidenta amatā, turklāt Lietuvā tas notika tiešās tautas vēlēšanās. No pieciem mūsu atjaunotās valsts prezidentiem trīs nav bijuši komunisti, viens ir bijis ierindas biedrs, un viens – augsta ranga okupācijas varas funkcionārs, taču viņš tomēr nepiederēja pie partijas līderiem. Viskonsekventāk lustrācija ir veikta bijušajā Austrumvācijā. Taču pat Vācijā gandrīz četrdesmit gadus pēc nacistu diktatūras beigām vidēja ranga nacistu diplomāts varēja kļūt par valsts prezidentu.
Protams, demokrātiskas valsts pilsonim, kas dziļāk pārdomā šo tik tiešām sarežģīto problēmu, tas sāp… Vai tagad lustrācija vēl iespējama? Protams! Taču tās galvenā jēga vairs nebūtu atbrīvošanās no bijušajiem kolaboracionistiem valsts pārvaldē; savukārt tos dažus labi redzamos, kas joprojām rēgojas politikā, vēlētāji var viegli aizmēzt, svītrojot viņu vārdus vai nebalsojot par sarakstu, kurā tādi iekļauti. Tagad lustrācijas jēga būtu dot sabiedrībai iespēju atklāt okupācijas režīma un totalitāras valsts iekārtas būtību, lai labāk izprastu demokrātiskās Latvijas valsts pārākumus un savu atbildību par to. Šādi izvērtēt pagātni nekādā ziņā nav par vēlu; varbūt pat gluži otrādi – ar zināmu laika distanci tas izdotos dziļāk, precīzāk, sekmīgāk.
