Guntis Ščerbinskis: Belēvičs špagatā starp varas krēsliem 9
Kas notiktu, ja, piemēram, lielveikala kasiere censtos vienlaikus apkalpot gan “Maximas” rindu, gan pretējā ielas pusē esošā “Rimi” pircējus? Tas ir neiespējami. Tomēr šī neiespējamība nez kāpēc neattiecas uz nodokļu maksātāju algotiem un ar lielu atbildību apveltītiem amatiem.
Tā Guntis Belēvičs (ZZS) apņēmies vienlaikus sēdēt gan ministra, gan parlamenta deputāta krēslā jeb, pareizāk sakot, atrasties starp šiem krēsliem. Cik zināms, gan Saeimas, gan Veselības ministrijas darba laiks sakrīt, jo nakts maiņa nevienā no šīm iestādēm nav ieviesta. Tātad tīri fiziski vienai amatpersonai vienlaikus būt šajās divās darba vietās nav iespējams. Jāšaubās, vai arī katra smadzeņu puslode reizē var kalpot katra savai varai: viena – likumdevējam, bet otra – izpildvarai. Pat, ja pieņemam, ka G. Belēvičs ir ar neticamām darba spējām apveltīts supermens, kurš ar vienu rokas vēzienu mirklī pārlido starp ministriju Brīvības ielā un Jēkaba ielas augsto namu. Pati par sevi šāda situācija ir absolūti greiza.
Latvija ir parlamentāra republika, lai arī pēdējos gados Koalīcijas padome kā tāda valsts glābšanas komiteja lielā mērā uzurpē varu, Saeimu padarot par tādu balsošanas aparātu. Parlamenta lomu degradē arī šādas amatu savienošanas, kas ļauj lēmējvarai piejaucēt izpildvaru. Vienlaikus atrašanās ministra un deputāta krēslā runā pretī Satversmes garam. Valsts pamatlikuma 59. pantā skaidri noteikts, ka “Ministru prezidentam un ministriem viņu amata izpildīšanai ir nepieciešama Saeimas uzticība un viņi par savu darbību ir atbildīgi Saeimas priekšā”. Diez vai Satversmes tēvi ar to domājuši, ka ministri būtu atbildīgi paši savā priekšā.
Saeimas deputāta, tāpat kā ministra amats katrs pats par sevi neapšaubāmi ir pilnas slodzes darbs, kas turklāt paredz lielu atbildības slogu. Negribētos ticēt, ka G. Belēvičs domā tikai atsēdēt savu laiku ministra krēslā. Tāpat arī Saeima nav nekāda ieskrietuve, bet gan iestāde, kurā no katra deputāta ir prasīta aktīva iesaistīšanās likumdošanas procesā un debatēs par valsts attīstībai būtiskiem jautājumiem.
Rodas iespaids, ka vieta vēlēšanu listē un attiecīgi deputāta krēsla iegūšana jaunajam veselības ministram maksājusi tik ļoti dārgi (varbūt, ne naudas izteiksmē), ka balsošanas pogu nepakam nedrīkst izlaist no rokām. Iespējams arī, ka deputāta mandāts tiek paturēts tikai tāpēc, lai kāda iemesla dēļ Saeimā neielaistu sava saraksta nākamo kandidātu – Belēviča gadījumā tas būtu Valdis Kalnozols. Tie, protams, ir tikai mani minējumi.
Pats ministrs pamato, ka Saeimas tribīni izmantos, lai pārliecinātu kolēģus par savai nozarei nepieciešamajiem lēmumiem, tai skaitā par finansējumu veselības aprūpes sistēmai. Šāds uzstādījums neiztur kritiku, jo šāds ir katra ministra uzdevums – argumentēti pārliecināt Saeimas deputātus, nevis pašiem sevi. Tā ir parlamentārā kontrole, kas nozīmē, ka runa nav tikai par naudas izsišanu savai nozarei, bet gan par pamatotu un efektīvu nodokļu maksātāju naudas izlietojumu.
Visbeidzot tieši veselības ministram valstī būtu jābūt galvenajam veselīga dzīvesveida vēstniekam. Taču darbs ar pilnu atdevi divās darba vietās ved uz izdegšanu un spēka izsīkumu. Pārējai sabiedrībai tas ir gaužām kaitīga dzīvesveida paraugs. Belēvičs parlamenta darbā izlīdzēšoties ar palīgu, bet tad jau nevajadzēja muļķot tautu un šis palīgs bija jāliek vēlēšanu listē.
Līdzīgā kārtā absurda ir vēl viena jaunā parlamentārieša – Andra Siliņa vēlme turēties starp jauniegūto deputāta un līdzšinējo Pensionāru federācijas vadītāja krēslu. Tas ir mēģinājums karot vai izlikties karojam frontes divās pusēs. Pensionāru federācija un valsts vara būtībā ir sociālā dialoga partneri. Ja kāds sarunājas pats ar sevi, tad to vairs nevar saukt par dialogu. Jācer, ka noplaks Latvijas pensionāru pirmā eiforija par “savējā” iekļūšanu Saeimā. Tagad senioriem stingri jāseko, kā deputāts Siliņš pilda solīto. Un šajā uzraudzībā liela nozīme būtu Pensionāru federācijai, kurai tagad nepieciešams no varas neatkarīgs, enerģisks līderis.
Jābrīnās, ka Siliņa sēdēšana uz diviem krēsliem neuztrauc arī politisko vidi (izņemot, protams, ZZS, kuru Siliņš stiprinājis ar savu uzvārdu). Principā vienas koalīcijas partijas rokās ir varens ietekmes līdzeklis, celt kājās uz nemieriem vai, gluži pretēji, – kušināt ievērojamu Latvijas sabiedrības daļu, ko apvieno Pensionāru federācija.
