4
Jūs vienā sarunā teicāt, ka neesat sastapis labu bagātu cilvēku.
Nav laimējies. Turīgus esmu.
Pats esat bijis uzņēmējs.
Esmu bijis. Un darījis arī darbus, ar ko tagad nelepojos. Bet esmu bijis arī skolotājs parastās skolās un arodskolās. Nepilnus 20 gadus jurists, septiņus gadus – advokāts. Tagad rakstu doktora disertāciju, divās augstskolās lasu lekcijas. Kad biju uzņēmējs, man “jumtu” lika un veda uz mežu norakt. Tik ļoti bail man vairs nekad nav bijis… Tagad šie vedēji ir mani klienti (smejas).
Atgriežoties pie ielas bērniem – cik daudziem no viņiem dzīve sakārtojas?
Kamēr esmu advokāts, man izdevies palīdzēt nostāties uz kājām pāris puikām. Taču kopumā tā ir cīņa ar vējdzirnavām. Jaunieši pie žuļikiem līp klāt. Kad cilvēks ir bērns, viņš veido attiecības “bērns – pieaugušais”, kad jaunietis, tad “pieaugušais – pieaugušais”, turklāt galvā izdzēšas iepriekšējo attiecību modelis – un šis laiks ir izšķirošs. Diemžēl daudziem jauniešiem vērtības tomēr jau ir ieliktas un vide ierauj sevī. Pusaudžiem vienmēr bijis un būs daudz vilinājumu. Tad nu atliek gaidīt, kā tās lietas saliekas. Arī bērnunami ir žuļiku audzētavas, bet es nevainoju audzinātājus, jo liela daļa cenšas un strādā labi. Skolās par noziedzniekiem kļūst atstumtie. Domāju, ka kādi trīs procenti no noziedzniekiem par tādiem piedzimst, pārējie par noziedzniekiem kļūst. Bet bieži visa cīņa par cilvēku ir velta. Vislabākās zāles ir iemīlēties labā, gaišā cilvēkā. Tad sāk strādāt bioķīmija. Rodas vērtības. Gribas mīļoto cilvēku saglabāt. Arī ģimene kļūst par vērtību. Daudziem vecākiem iesaku bērnu labā mainīt dzīvesvietu. Diemžēl bieži vecāki nav neko labāki par saviem bērniem.
Kas būtu labojams tiesībsargājošā sistēmā?
Praksē policija nelabprāt nepilngadīgajiem piemēro audzinoša rakstura piespiedu līdzekļus, jo izmeklētājam neieskaita šādu lietu kā izmeklētu un pasliktinās izmeklētāja rādītāji. Tāpat kriminālprocess ir daudz vienkāršāk realizējams nekā audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu piemērošana. Iznāk, ka vieglāk ir notiesāt nekā mēģināt atrisināt situāciju. Līdz ar to nepilngadīgajam iestājas nelabvēlīgas tālejošas sekas visā atlikušajā dzīvē, proti, vairs nav iespējams strādāt amatus iekšlietu, tieslietu, konsulārajās un aizsardzības sfērās.
Tikko man bija lieta, kur krimināli notiesāja jaunu vīrieti ar 20 aresta dienām par to, ka veikalā bija nozadzis desu un vēl kādas preces par četriem eiro un septiņdesmit centiem. Viņš gan bija iepriekš 12 reizes sodīts, bet vienalga. Stunda tiesas darba izmaksā ap 300 eiro. Vai bija vērts? Es jau saprotu veikalniekus, bet… Policists jau varēja lietu nepieņemt. Oficiāli nevarēja atteikt, jo mums jau nav noteikts zādzības apmēra zemākais slieksnis. Neoficiāli policisti par tik sīkām zādzībām parasti pierunā cietušo pusi kriminālprocesu neuzsākt.
Tas ir labi vai slikti?
Tam jābūt regulētam. Teiksim, noteikt, ka zādzība, piemēram, mazāka par 50 eiro nav krimināls, bet administratīvs pārkāpums. Bet šobrīd – nozog veikalā par pāris eiro konfektes un jau kriminālprocess. Lasīju, ka Itālijā tiesā attaisnoja kādu cilvēku, kas veikalā bija nozadzis desu. Itāļu tiesnesis uzskatīja, ka cilvēks bija badā un gribēja ēst. Latvijā šis desu ēdājs būtu krimināli sodīts.
Mūsu valstī vispār tiesnesis paņem lietu un redz, ka tā tieši atbild konkrētam pantam, un taisa tik spriedumu augšā. Jo viss ir likumīgi. Rezultātā ir traki daudz lietu. Tāpēc vajadzētu ieviest miertiesneša institūciju, kas tiesātu uzreiz. Piemēram, kāds dzērumā nolauzis zīmi, kāds sīki apzadzies. Policists atvestu vainīgo pie miertiesneša: ja vainu atzītu, tad piespriestu sodu, kas nav saistīts ar brīvības atņemšanu, vai arī to izskatītu kā administratīvo pārkāpumu. Bet pie mums sīkas lietas velkas gari un smagi, cilvēks pazūd, tiek pataisīts par noziedznieku un nonāk noziedzības pasaulē.
