Iespēja apstāties un padomāt. Saruna ar režisoru Tālivaldi Margēviču 0
Režisors un scenārists Tālivaldis Margēvičs pazīstams ar dokumentālajām filmām “Sieviete, kuru gaida”, “Šķērsiela”, “Jaunie laiki Šķērsielā” un “Kapitālisms Šķērsielā”. Sarakstījis biogrāfisku romānu par boļševika Eduarda Bērziņa dzīvi – “Šķērsiela 13”. Aizvadītā gada nogalē iznāca viņa grāmata “Zirgu gaļas pārdevējs”, kas stāsta par kādu latviešu puisi no Iļģuciema – Paulu Taupmani un viņa neparasto likteni.
Atklāti sakot, tava pēdējā grāmata nogulēja manā plauktā gandrīz piecus mēnešus, es ķēros pie tās vien šajā epidēmijas laikā. Un izlasīju divās dienās! Sākums vien ir ko vērts – bēniņos atrasts manuskripts kā grāmatas pamats!
T. Margēvičs: Pēc grāmatas “Šķērsiela 13” iznākšanas mani uzmeklēja nepazīstams vīrs un atnesa saini ar attālas radinieces mājas bēniņos atrastiem papīriem. Sak – lai ieskatoties, varbūt varot noderēt. Tās izrādījās kāda Paula Taupmaņa piezīmes, kaut kas līdzīgs atmiņām. Tā pats liktenis piespēlēja tēmu, un es sāku interesēties par šo cilvēku. Kas meklē, tas atrod.
Pamazām krājās liecības, dokumenti, fotogrāfijas, un beigās tapa šī grāmata – “Zirgu gaļas pārdevējs”. Pēc Otrā pasaules kara Taupmanis kādu laiku strādāja Centrāltirgus gaļas paviljonā par gaļas izcirtēju. Visi galvenie grāmatas varoņi ir reālas personas. Vēl viens apstāklis, kāpēc es rakstīju, – misijas apziņa. Kad tapa grāmata par Eduardu Bērziņu, labi zināju, ka neviens cits par viņu neuzrakstīs.
Ka man tas jādara – nu kaut vai tāpēc, ka bērnu dienās mana gultiņa atradās tajā pašā vietā, kur savulaik gulēja mazais Eduards. Līdzīgi ir ar Paulu Taupmani. Esam uzauguši un dzīvojuši vienā apkārtnē. Staigājuši pa tām pašām Pārdaugavas ielām, rajonā starp Iļģuciemu un Zasulauku. Ļoti iespējams, mūsu ceļi pat ir krustojušies.
Bet varbūt arī Taupmanim piemita misijas apziņa? Viņš taču rakstīja cerībā, ka šis vēstījums reiz kādam noderēs.
Noteikti! Taupmanis labi apzinājās, ka viņa liktenis ir unikāls. 1905. gada revolūcija, tiesa, izsūtīšana uz Sibīriju, bēgšana, slepens brauciens uz Rīgu, došanās trimdā. Ceļojums apkārt pasaulei – sākumā uz Eiropu, tad Ameriku, kuģojums pāri okeānam uz Japānu.
Ierašanās Pilsoņu kara pārņemtajā Krievijā, palīdzības organizēšana latviešu bēgļiem Taganrogā. Atgriešanās jau neatkarīgajā Latvijā, darbs Zemkopības ministrijā. Izdzīvošana padomju, vācu un atkal padomju okupācijā. Un, visbeidzot, garas un salīdzinoši laimīgas vecumdienas dzimtajā Pārdaugavā. Taupmaņa dzīve, viņa piemērs ir aktuāls arī mūsdienās. Izdzīvot jebkuros apstākļos, izdzīvot par katru cenu – tas bija svarīgi manas grāmatas varonim, tas ir svarīgi latviešu tautai. Jo valstī ir krīze. Vispirms jau demogrāfiskā.
Lietas vajag saukt īstajos vārdos – mēs izmirstam. Joprojām turpinās ekonomiskā krīze, kuras dēļ cilvēki atstāj Latviju. Tagad šīm nelaimēm piepulcējusies Covid-19 epidēmija. Mūsu ir maz, un pašreizējās globālās krīzes apstākļos mēs esam vēl neaizsargātāki. Ar ambīcijām un pašapziņu vien glābt Latviju nevarēs. Jāuzdod jautājumi un jāmeklē atbildes. Kaut vai uz jautājumu – ko šodien nozīmē patriotisms?
Tev pašam ir atbilde?
Es daudz par to domāju. Apkārt ir pārāk daudz skaļa viltus patriotisma – mēs par latviešu tautu, mēs pret vieniem, pret otriem! Man tas dažkārt atgādina primitīvu Krievijas propagandu. Ne velti teic, ka patriotisms ir nelieša pēdējais patvērums. Manuprāt, mēs pārāk aizraujamies ar vēsturiskajiem mītiem, pie kuriem es pieskaitītu gan latviešu strēlniekus, gan leģionārus.
Daudzi ir noskatījušies “Dvēseļu puteni”. Laba, skaista filma. Pirmo reizi latviešu kino attēlotas īsteni holivudiskas batālijas. Tomēr tajā netiek uzdots pats galvenais jautājums – par ko tad cīnījās latviešu strēlnieki? Par latviešu tautu, par Latvijas zemi? Taču ne! Viņi cīnījās par krievu caru! Vēsturiskā patiesība ir sarežģīta lieta. Mūsu izcilais valstsvīrs Zigfrīds Anna Meierovics bija viens no tiem, kurš piedalījās strēlnieku pulku organizēšanā. Bet padomāsim – vai tas nebija noziegums pret latviešu tautu?
Vai tad vācieši bija latviešu galvenā problēma? Vai varbūt tomēr carisms, Krievijas veicinātā pārkrievošanas politika? Strēlnieki to varēja nesaprast, viņus kaujā dzina emocijas. Mūsējie ir varoņi! Mēs, latvju zēni, varam sakaut fričus! To neapzinājās Aleksandrs Grīns, jo viņš pats bija viens no strēlniekiem. Bet latviešu politiķiem gan vajadzēja zināt, ka krievu ģenerāļiem mūsu puiši ir tikai lielgabalu gaļa. Turklāt tādas armijas sastāvā, kas nekad, nevienā karā nav rēķinājusies ar karavīru dzīvībām.
Arī tagad latvieši ir pienākuši pie izdzīvošanas robežas, tāpēc nākotnē jāraugās daudz gudrākām, redzīgākām acīm. Mēs nekad vairs nedrīkstam sevi upurēt globālu ideju vārdā. Šodienas patriotismam jābūt lietišķam, taustāmam, kas dod reālu atbalstu cilvēkiem. Bet kā rīkojas politiķi? Pilnīgi pretēji! Piemēram, atbalsta OIK! Nosaka tik augstu nekustamā īpašuma nodokli, kas izēd latviešus no viņu vienīgā mājokļa. Kronis visam – nesenais ciniskais balsojums Saeimā pret mediķu algu paaugstināšanu, turklāt laikā, kad vīruss jau bija atnācis līdz Latvijai.
Bet atgriezīsimies pagātnē. Tava grāmata sākās ar 1905. gada notikumiem. Pēc tam nāca 1914. gads ar Pirmo pasaules karu un strēlniekiem, tad boļševiku apvērsums jeb Oktobra revolūcija, Latvijas valsts dibināšana. Divdesmit miera gadiem sekoja padomju, vācu un atkal padomju okupācija, deportācijas. Visbeidzot 1991. gadā līdz ar PSRS sabrukumu likās, ka iestājies bezgalīga miera laikmets. Bet 2020. gads atnes Covid-19 epidēmiju. Iznāk, ka katrai latviešu paaudzei lemts piedzīvot kritisku situāciju.
Latvieši šai ziņā nav izņēmums, gandrīz visas Eiropas tautas piedzīvojušas karus, revolūcijas un epidēmijas. Mums nav īpaša iemesla žēloties, jo gaušanās ir ceļš uz nekurieni. Atklāti sakot, man ir apnicis karināt karogus ar melnajām lentēm. Dažkārt nākas skatīties kalendārā – interesanti, par ko tad šoreiz sērojam? Pieminot traģiskos notikumus, jāsaprot, ka arī tolaik tauta atrada spēkus un izdzīvoja.
Iedomāsimies manas grāmatas varoņa situāciju – tuberkuloze, cietums, iespējamais nāves sods, ceļš uz katorgu. Un tomēr viņš nekrita panikā. Parunājiet ar izsūtītajiem. Jā, Sibīrija bija elle. Bet cilvēki tāpat strādāja, mācījās. Mīlēja viens otru, precējās, dzima bērni. Un sagaidīja brīdi, kad varēs atgriezties Latvijā.
Neraugoties uz vilinošajiem piedāvājumiem palikt Krievijā vai doties atpakaļ uz Ameriku tavs varonis meklē ceļu uz Latviju. Līdzīgi bija ar manu vectēvu Augustu Dambrovu. Viņš un Pauls Taupmanis ir laikabiedri, abi ir dzimuši vienā 1888. gadā. Vectēvs aizgāja mūžībā 92 gadu vecumā, Taupmanis – gadu vēlāk. Manu vectēvu iesauca regulārajā Krievijas armijā, viņš nonāca frontē un tika saņemts vācu gūstā 1915. gada sākumā Augustovas kaujās. Gūsta laiku pavadīja lauku mājās netālu no Hannoveres. Paspēja iedzīvoties, apguva vācu valodu. Un tomēr pie pirmās iespējas 1918. gada nogalē viņš atgriezās Latvijā, dzimtajā Sinoles pagastā. Tūkstoš kilometrus garo ceļu vectēvs pa daļai veica kājām.
Vēl viens neparasts dzīves stāsts. Starp citu, es piedzimu Vācijā tūlīt pēc kara. Man bija trīs gadi, kad mamma, padomju propagandas ietekmēta, atgriezās Latvijā.
Tu to kādreiz esi nožēlojis?
Atklāti sakot, bija tādi brīži, it sevišķi jaunībā. Beidzu skolu ar teicamnieka diplomu. Tomēr medaļu nesaņēmu – jo biju dzimis “nepareizā vietā”, turklāt tēvs atradās Austrālijā. Kā nacionālais kadrs mēģināju iestāties Ļeņingradas universitātes Psiholoģijas fakultātē. Latvijai tajā gadā bija iedalīta viena studiju vieta. Pēkšņi uzzinu, ka neesmu pielaists pie eksāmeniem, kurus vajadzēja kārtot tepat, Latvijas Universitātē. Iemesls – aizdomas par manu “morālo stāju”.
Ja jau man kā teicamniekam neesot iedota medaļa, tad kaut kas neesot kārtībā. Ar mokām pēdējā brīdī sadabūju skolas direktores izziņu, uz papīra lapas uzrakstītu teikumu, ka neesmu noziedznieks. Pie eksāmeniem tiku pielaists, kurus nokārtoju spīdoši. Mani aicina uz rektorāta sēdi. Priecīgs dodos uz universitātes galveno ēku Raiņa bulvārī 19 – cerībā, ka man paspiedīs roku un novēlēs laimīgu ceļu. Skatos, pie galda sēž pats rektors Valentīns Šteinbergs, blakus fakultāšu dekāni.
Sākās dīvainas runas – apsveicam ar jūsu panākumiem, bet tomēr – kas ir jūsu tēvs? Un kur viņš ir? Es atbildu – tas jums jāprasa manai mātei! Bet tā tāda formāla runāšanās vien bija, čeka tāpat visu zināja. Beigu beigās paziņo, ka manā vietā uz Ļeņingradu braukšot kāda pionieru vadītāja ar pedagoģisko stāžu. Es vēl esot jauns, visa dzīve priekšā, lai nebēdājot! Izeju no rektorāta pavisam satriekts. Labi saprotu, kas mani tagad sagaida – krievu armija. Tur ir tāds garš koridors ar logiem iekšpagalma pusē.
Kā apdullis skatos uz tumšo pagalmu un dzirdu, ka rektora kabineta durvis klusi atveras. Koridorā atskan soļi, un man uz pleca uzgulst kāda roka. Atskatos – blakus stāv toreizējais Vēstures un filoloģijas fakultātes dekāns Alberts Varslavāns un saka: “Puis, nāc pie manis uz vēsturniekiem. Par eksāmeniem neuztraucies, tos tev tāpat ieskaitīsim! Vismaz armijā nebūs jāiet.” Tā es nonācu vēsturniekos un nekad to neesmu nožēlojis.
Tātad dzīve var būt interesantāka par jebkuru grāmatu. Kaut ko tādu var pastāstīt tikai aculiecinieks.
Arī rakstot “Zirgu gaļas pārdevēju”, man bija svarīgi saglabāt Taupmaņa dokumentēto sadzīvi, sīkos ikdienas notikumus, uz kuru fona risinājās 1905. gada revolūcija, Sibīrijas katorga un viņa ilgie klejojumi.
Kā tu domā – vai pēc šiem notikumiem cilvēki mainīsies?
Vēsture ir pierādījusi, ka cilvēka daba pamatā nemainās. Pandēmija paies, un viss atgriezīsies vecajās sliedēs. Vienīgais, kas mūs mazliet mainīs – likteņa dotā iespēja apstāties un padomāt. Saprast, ka esam nonākuši pie izdzīvošanas robežas – gan latvieši kā tauta, gan pasaule kopumā.
Apzināties savas saknes. Mēs nevaram aizbēgt no tā, kas mūs veidojis. Tāpat kā es nevaru aizbēgt no savas Šķērsielas. Te esmu uzaudzis, veidojies par cilvēku. Kopā ar kaimiņiem – ar Osi, ar Toļiku, kurš bija atgriezies no Sibīrijas. Šie cilvēki joprojām ir daļa no manis, no manas pasaules.
