Lita Silova: “Ikvienam literatūras skolotājam jāņem vērā, ka viņa atbildības lokā ir skolēnam turpmākajā dzīvē svarīgas prasmes nostiprināšana.”
Lita Silova: “Ikvienam literatūras skolotājam jāņem vērā, ka viņa atbildības lokā ir skolēnam turpmākajā dzīvē svarīgas prasmes nostiprināšana.”
Foto: Edijs Pālens/LETA

Valodā var radoši rosīties. Saruna ar literatūrzinātnieci Litu Silovu 1

Pēdējā laikā nereti izskan, ka skolēni, īpaši pilsētās dzīvojošie, nespēj vairs pilnvērtīgi izlasīt latviešu klasiķu darbus, piemēram, Jaunsudrabiņa “Balto grāmatu”, jo nav pieredzējuši lauku dzīves norises, turklāt autors bagātīgi izmanto apvidvārdus.

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
No A līdz Ž – ko par tavu personību atklāj tava vārda sākumburts? 11
Lietotas automašīnas, kuras nevajadzētu iegādāties: eksperts norāda uz trim neuzticamiem modeļiem
RAKSTA REDAKTORS
“Viņiem ir advokātu aizmugure, par kādu es pat sapņot nevaru!” Darbavieta nelikumīgi sagrauj Baltkrievijas pilsones gadiem veidoto dzīvi Latvijā 25
Lasīt citas ziņas

Vai būtu nepieciešamas skaidrojošās vārdnīcas par latviešu klasiķu darbiem – līdzīgi kā gada sākumā iznākusī Rūdolfa Blaumaņa muzeja ilggadējās darbinieces, rakstnieka dzīves un daiļrades pētnieces Annas Kuzinas sastādītā “Blaumaņa vārdnīca”? Par to – saruna ar literatūrzinātnieci, latviešu valodas un literatūras skolotāju LITU SILOVU.

Kā vērtējat ideju par Blaumaņa vārdnīcu, un vai līdzīgas vārdnīcas vajadzētu arī citiem latviešu klasiķiem un folklorai, vai arī pilnīgi pietiek ar “normālām” latviešu valodas vārdnīcām? Jo ir jau izdota arī īpašā “Senvārdu vārdnīca”…

CITI ŠOBRĪD LASA

L. Silova: Rūdolfa Blaumaņa vārdnīcu esmu pamanījusi, šādas grāmatas esamība publiskajā bibliotēkā man, kad būs strauja nepieciešamība, viesīs stabilitāti, jo Annas Kuzinas īstenotais faktu vākums būs pie­ejams.

Nedomāju, ka tagad par katru cenu vajag veidot katram rakstniekam savu vārdnīcu, bet, esot cita autora radošam fanātiķim, tādas ir iespējamas. Mans ieteikums tad būtu izmēģināt ne tikai apkopojošu funkciju, bet arī skaidrojošo un analītisko pieeju, tad šādi izdevumi iegūtu kvalitatīvi jaunu līmeni.

Jā, ir izdota senvārdu vārdnīca, ir arī Janīnas Kursītes neakadēmiskās vārdnīcas, ir ļoti uzlabojusies elektronisko vārdnīcu situācija.

Vai skolēni ir stundās atzinuši, ka vienu vai otru latviešu klasiķi ir grūti lasīt tieši tādēļ, ka nav saprotami darbos izmantotie vārdi, un, ja tā, tad ar kuriem rakstniekiem tā notiek visbiežāk?

Skolēnu atklāsmes par literāriem darbiem un to saprašanu ne vienmēr ir saistītas tieši ar leksiku, tikpat bieži tas var notikt tēlotās tematikas vai problēmu, arī konkrēta autora mākslinieciskās pieejas dēļ – tie ir modernisma vai postmodernisma izaicinājumi.

Citiem vārdiem – periods, kas atbilst skolai, ir svarīgs tieši pieredzes uzkrāšanas ziņā:

cilvēks (cilvēkbērns) ar katru nākamo literāro darbu iegūst lielāku stabilitāti savos priekšstatos, bet tas nozīmē, ka nākamreiz, nokļūstot mākslinieciskā vai valodiskā nestandarta situācijā, viņš vairs nejutīs bailes. Viņš jau būs zinošs par to, ka citi rakstnieki domā atšķirīgi, ka rakstnieki mēdz lietot īpašus vārdus, tādus – tikai viņiem vai ģimenei saprotamus –, taču lieto arī bērni paši.

Un vēl pakāpeniski jaunais lasītājs būs apguvis, kā dažādās vārdnīcas, arī elektroniskās, izmantot savā labā.

Ikvienam literatūras skolotājam jāņem vērā, ka viņa atbildības lokā ir skolēnam turpmākajā dzīvē svarīgas prasmes nostiprināšana. Tā ir prasme interesēties par valodu, jo tās bagātības un variācijas ir teju bezgalīgas. Par valodu var interesēties, ar to var radoši rosīties, tajā nepieciešams arī rotaļāties.

Kā jums šķiet, vai var pienākt brīdis – es to drīzāk domāju no latviešu valodas attīstības viedokļa, ne sadzīves reāliju izmaiņām, jo tas notiek jau tagad, – kad vispār nespēsim uztvert 19. un 20. gadsimta mijas literāros darbus, līdzīgi kā jau vairāk nekā puse britu skolēnu nespēj bez “tulkojuma” izlasīt Šekspīru?

Salīdzināt ar Šekspīru nav īsti pamata, jo 16. un 17. gadsimta tekstus tieši tajā latviešu valodas mēģinājumā, kāds tas eksistē, mūsdienās nespēj lasīt arī lielākā daļa pieaugušo, un

ir tikai normāli, ja ir pētnieki, kas šos darbus tulko – pārliek mūsdienu valodā, komentē, izskaidro un tamlīdzīgi.

Ar 19. un 20. gadsimta miju, manuprāt, nav nekas briesmīgs noticis, pašlaik neredzu kādus nepārvaramus šķēršļus, bet radošas problēmas, piemēram, mācību procesā, ir normāla situācija un lieliska iespēja.

Tomēr – vai vispār iespējams laikmetīgam lasītājam “iztulkot”, piemēram, Doku Ati vai Jaunsudrabiņa “Balto grāmatu”?

Reklāma
Reklāma

Tas, manuprāt, ir jautājums par nepieciešamību un motivāciju. Ikviena literāra teksta iepazīšanu ir iespējams pārvērst par izzinošu un atraktīvu procesu, kurā nezināmu vārdu, situāciju, sadzīves elementu izpēte ir loģiska un saistoša sastāvdaļa.

Bet te vēlos akcentēt divas domas, kas manī uzkrājušās tieši no skolas pieredzes. Ikviens laiku uztver ļoti personiski, vistālākais mūsu laiks ir tas, par kuru uzzinām, iztaujājot savus vecvecākus vai vecvecvecākus par viņu bērnību; tad šo sarunā iepazīto laiku var pievienot savam ieguvumam. Līdz ar to mēs bez īpašas speciālistu tulkošanas sākam saprast kaut ko par mums krietni vien senāku, bet speciālisti mūsu pieņēmumus var papildināt, precizēt un saistoši parādīt muzejos un nodarbībās.

Un otra doma –

bērnības atmiņas principā ir literatūra pieaugušajiem,

taču kā konkrēta žanra paraugu to ir iespējams piedāvāt arī vēl pieaugošajiem cilvēkiem. Bet vai vienmēr mēs mājās gribam, lai mūsu bērni ir uzreiz visu varoši un daroši, tiešām uzreiz pieauguši?

Savukārt, no otras puses, vai ir vārdi, kurus pati apzināti esat pārņēmusi savā ikdienas valodā no kāda latviešu rakstnieka darbiem? Vai arī vārdi, kas jums vienkārši ļoti patīk?

Citāti vai tikai atsevišķi vārdi no literāriem darbiem mēdz pielipt, mani laikam visvairāk ir ietekmējusi Regīnas Ezeras un Marģera Zariņa – relatīvi jaunu klasiķu – valoda.

Klasiķu valodas bagātības sacensības – tā būtu lieliska iespēja kādam radošam projektam, turklāt pilnībā atbilstu arī jaunā standarta virzībai, jo būtu jārealizē vairāku mācību priekšmetu – literatūras, valodas, matemātikas, arī datorikas – sadarbība.

Kurš no latviešu klasiķiem jums šķiet valodas ziņā visbagātākais, tāds, kura darbos var baudīt un smelties izteiksmes līdzekļus?

Smelties bagātības var visos dažādu laikmetu autoros, jo ikviena rakstnieka pasaules redzējums, kas izteikts tikai viņa radošo pasauli raksturojošos tēlos, valodā un stila daudzveidībā, ir īpašs un unikāls. Tieši tāpēc, ka ir tik daudz autoru, katram lasītājam ir lieliska iespēja satikt savējo.

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.