Kultūra
Literatūra

“Mēs visi esam kā kaķēni, kas gribētu būt tīģeri.” Saruna ar Jāni Joņevu0


Jānis Joņevs: “Man gribējās uzrakstīt tā, lai pēc iespējas ilgāk nevar saprast spēles noteikumus. Tāds nobīdītās fantāzijas un realitātes sajaukums.”
Jānis Joņevs: “Man gribējās uzrakstīt tā, lai pēc iespējas ilgāk nevar saprast spēles noteikumus. Tāds nobīdītās fantāzijas un realitātes sajaukums.”
Foto: Karīna Miezāja

Nupat klajā nākusi JĀŅA JOŅEVA grāmata “Tīģeris”, kura ir vairāku gadu garumā tapušu stāstu izlase. “Romānu lasot, redzam, ar pirkstiem jūtam, kad tas beigsies, bet krājumā nav zināms, vai atlikušajā lapu šķipsnā turpināsies šis stāsts vai sāksies jau nākamais…” – tā par “Tīģeri” raksta tā autors.

Jānis Joņevs (1980) plašāk zināms kā daudzkārt godalgotā un jau vairāk nekā desmit valodās tulkotā romāna “Jelgava ’94” autors. 2019. gadā uz lielajiem ekrāniem nonāca arī režisora Māra Ābeles pēc šīs grāmatas motīviem uzņemtā filma. 2014. gadā kopā ar mākslinieku Reini Pētersonu tapusi grāmata bērniem “Slepenie svētki”. Latvijas teātros iestudētas arī vairākas Jāņa Joņeva lugas – “Bārdas” (DDT, režisors Mārcis Lācis), “Rīga. Urbānie mīti” (JRT, rež. M. Lācis), “Zvērīgā mīla”(DDT, rež. Joņevs un Anete Konste).

– Grāmatas “Tīģeris” redaktore, literatūrkritiķe Ieva Kolmane saka – ja gribi, nosauc par tīģeri to, kas Joņevam, visticamāk, ir sen katram pazīstams dēmons – tas, kas par sevi liek manīt arī miega un nomoda sapņos, nereti lieliski spilgtos. Bet kā, Jāni, šādas metaforas meklējumos jūs nonācāt līdz tīģerim? Ir taču arī citi dzīvnieki, košu spalvu un asiem nadziņiem…

J. Joņevs: – Kaut stāstu krājums saucas “Tīģeris”, tas, kas nokļuvis uz grāmatas vāka, ir mans mīļais mājas kaķis. Dažreiz liekas, ka mājas kaķis, kas tur gulšņā, jūtas kā tīģeris. Un tādi bieži vien ir stāstu varoņi, kas sapņo nebūt tie, kas viņi ir.

Mēs visi esam kā kaķēni, kas gribētu būt tīģeri.

Otra metaforas nozīme atklājas stāstā ar Austrumu leģendu, kur sultāns jautāja viedajam vīram, kā viņam valdīt pār pasauli. Un gudrais atbildēja – kopš šī brīža vairs nekad nedomā par tīģeriem…

– … Aizmirsti savas neīstenotās vēlmes, nepiepildītos sapņus, un tu būsi visvarens, jo – neievainojams?

– Arī tā to var uztvert. Bet, ja sultāns nespēja aizmirst savas vēlmes, tad droši vien apzināti mēs neviens nespējam regulēt savas domas un prātu. Tas ir tas tīģeris, kas mūs plosa.

– Krājumā “Tīģeris” publicētos stāstus gribas nosaukt par tādiem dulli trakulīgiem. Jūs tīšuprāt raustāt aiz ūsām lasītāja estētisko gaumi, pārkāpjot kaut vai tādu prozas pamatlikumību, aksiomu, ka stāstam būtu vēlams beigties ar vismaz nojaušamu atšifrējumu?

– Neesmu apzināts provokators, vismaz sevi tā nejūtu. Drīzāk katrā stāstā aplūkoju vienu līniju, novedu to līdz galam, un pārējais uz mani vairs it kā neattiecas, atstāju vietu skatītāja iztēlei, taču nojausmu par tālāko tomēr dodu.

Lasot romānus un stāstus, esmu ievērojis, ka tajos ļoti ātri atklājas visas kārtis – šis būs reālisma manierē ieturēts, šis fantastikas, kur jau gaidām pūķi vai citu nezvēru, bet

man gribējās uzrakstīt tā, lai tas briesmonis parādās pēkšņi, lai pēc iespējas ilgāk nevar saprast spēles noteikumus.

Tāds nobīdītās fantāzijas un realitātes sajaukums. Bet vai dažreiz, skatoties uz pasauli, arī nerodas nepamatojama sajūta, ka viss redzamais ir kā izkārtne, aiz kuras slēpjas varbūt kaut kas pavisam cits?

Viens no stāstiem saucas “Metode”. Parasta diena, viss notika tik parasti un paredzami, un pēkšņi attapos ieslēgts kapsētā. Nav jau nekā bīstama, bet tomēr esi izgrūsts no ikdienas ierastā un paredzamā ritējuma.

Stāsta varonis pēc tam atgriezās it kā citā pasaulē, es, cik zinu, tajā pašā…

Par stāstu “Bēgšana” – esmu novērojis, ka cilvēki it kā mazliet ilgojas būt drosmīgi, taču… kaut kā nesanāk. Sasaista apziņa, ka var kaut ko viņiem svarīgu zaudēt. Ja tu par kādu cilvēku vai lietu iestāsies, tev varbūt pārsitīs degunu, varbūt gūsi ievainojumu, varbūt jutīsies apkaunots.

Otrkārt, ir ļoti ērti no zaudējuma riska izvairīties, paiet garām, nedarīt, atturēties, ja tava paša dzīve ir pietiekami sakārtota.

Kā Kamī stāsta “Krišana”, uz ko esmu mazliet atsaucies, varonis paiet garām naktī pie tilta margām stāvošai sievietei. Un tad viņš aiz muguras dzird – plunkš. Bet ir tik viegli turpināt ceļu un aiziet tālāk, nepaskatoties atpakaļ.

– Bet izrādās – nekas traks nenotiek, rīkojoties pretēji, savā ziņā drosmīgi, kā, piemēram, stāstā “Kāja”, kura varonim roka paceļas, pašam kā datorspēlē redzot, – pirksti satver citkārt bijātā priekšnieka vaigu, sāk to kratīt, un no šāda negaidīta notikuma pavērsiena pārsteigtā despotiskā šefa runa pārvēršas vien tādā – ļe, ļe, ļe…

– Stāsta varonis rīkojas tā, kā patiešām tobrīd jūtas. Atbrīvojies no bailēm, iekšējā cenzora, pragmatisma, tikai pats to vēl nav apjēdzis, tāpēc šāda rīcība viņam pašam šķiet briesmīgi šokējoša. Mēs domājam, ka vēlamies atrast labu darbu, labi nopelnīt, bet,

ja atslāņo visu šo racionālo aprēķinu, varbūt patiesībā mēs vēlētos palikt mājās vai iziet uz ielas un skaļi kliegt?

Stāsta varonis to dara, un tas viņu pašu iedzen šausmās. Visos stāstos jau galvenais motīvs ir tas, ka varonim ir sapnis, kas piepildās, taču – ļoti negaidītā veidā. Bez sapņiem droši vien nekas nenotiek. Bet vai dzīvi var izniekot sapņos? Tā atbilde droši vien kaut kur pa vidu. Un to es meklēju starp lapām.

– Tātad taisnība būs pa vidu starp Voltu Disneju, kurš grāmatas sākumā citātā saka: “To, ko var izsapņot, var arī īstenot,” un Henriju Fordu, kurš saka tikai mazliet citādi: “Tev būs taisnība abējādi – ka tu domā, ka vari, un domā, ka nevari.”

– Šo divdesmitā gadsimta ģēniju citāti man iepatikās, jo Volta Disneja teiktais izklausās ļoti iedvesmojoši un reizē absurdi. Mēs taču varam iztēloties tūkstošiem situāciju, – piemēram, sēžot cietumā, nez vai vērts nākotnē sevi iztēloties Amerikas prezidenta krēslā, kad cilvēka sapņi nemūžam nepiepildīsies, bet

tieši absurdajā drosmē ir Disneja citāta spēks.

Un tad ieraudzīju, ka Henrijs Fords arī domājis par to pašu un nonācis tikai pie mazliet cita, bet savā būtībā līdzīga secinājuma.

– Grāmatā parādās tāds interesants jēdziens kā “dzīves izstrādājums”…

– Esam pieņēmuši, ka dzīves imitācija ir tas, kas mums vajadzīgs. Un paši nespējam to atšķirt no dzīves. Katrs cilvēks taču ik pa laikam apstājas un nodomā – vai nodarbojos ar to, ko dzīvē vēlos darīt? Esam nolemti ik pa laikam visu mūžu sev uzdot šo jautājumu – kas ir tas, ko es patiesi vēlos?

Piemēram, rakstnieka īstā dzīve ir tad, kad viņš nodarbojas ar rakstīšanu. Varbūt apstrīdams piemērs, bet “Šveika” autors Jaroslavs Hašeks dzīvoja liderīgi, nemūžam uz viņu nevarēja paļauties, visās redakcijās, kur viņš strādāja un pelnīja naudiņu, pēc īsa laika viņu atlaida.

Taču Hašeka otrā sieva par vīru teica – jūs pat nevarat iedomāties, cik skaists ir cilvēks, kas dara tikai to, ko vēlas! Bet no malas viņš, protams, nešķita pievilcīgs.

– Bet laimīgs.

– Katrā ziņā drosmīgs.

– Stāstā “Spēle” gudrs vecs vīrs izdomā – lai paglābtu valstis no dīvaina uzbrukuma, kura rezultātā tās pazūd no pasaules, jāmaina galvaspilsētu nosaukums. Stāsts radās, pirms Kazahstāna savu galvaspilsētu Astanu bija pārdēvējusi par Nursultanu?

– Stāsts jau bija uzrakstīts, bet vēl nebija ielikts publicēšanai, kad ziņās pamanīju šo faktu. Nodomāju – lūk, tas notiek! Un, kamēr grāmata vēl bija izdevniecībā, arī Burundija nomainīja galvaspilsētai nosaukumu… Man pašam patika spēlēt internetā ģeogrāfijas spēli, kurā tu mini galvaspilsētas.

Redzot, kā atminētās valstis pazūd no spēles kartes, domāju – vai te no malas varētu saskatīt kādu loģiku?

Pēc tam man stāstā parādījās vecais vīrs, kura zināmajā pasaulē “Melnā kvadrāta” autors vienmēr bijis Maļevičs.

– Kā mums visiem zināmajā pasaulē…

– Un te pēkšņi cilvēks redz, ka pasaule nomainīta. Pat muzejā Maļeviča vietā kā gleznas “Melnais kvadrāts” autors parādījies Matiss.

Bet vai arī citās lietās, kas nav tik ikoniskas kā glezna – stāstā tā ir literārs paņēmiens, kā domu saspiest vienā punktā – mums ik pa laikam nešķiet, eh, bet agrāk taču tā nebija?

Esmu parotaļājies ar vēl šādu novērojumu. Kad strīdas jaunas meitenes, viņām liekas, nepiekāpsies neparko – kaut vai lai mainās visa pasaule. Bet, kad valstis ar viņas atminētajām galvaspilsētām izzūd no pasaules, tur jau, protams, iestājas fantastikas elements.

Stāsts ir par mūsu iztēles un realitātes attiecībām.

Kā teicis Kants, mēs pasauli redzam katrs savām acīm, savu uztveri un pieredzi. Realitāti katrs redzam caur savām brillēm un filtriem. Un šajā stāstā tā realitāte tiek satricināta.

– Vai jūs vēlētos “Tīģeri” redzēt ekranizētu, piemēram, kādā spēles īsfilmā?

– Grāmatas ilustrators Reinis Pētersons tieši par stāstu “Spēle” teica, ka viņš to iztēlojoties kā animācijas multfilmu. Bet, ja tiek rakstīts stāsts, nevis scenārijs, tad jau autors tieši vārdus izvēlējies kā piemērotāko formu savas domas ietērpam.

– Kā vērtējat filmu “Jelgava ’94”?

– Man patīk, ka romāns ieguvis autonomiju un dzīvo no manis neatkarīgu dzīvi. Kaut kāds balss tonis filmā jau mainījies. Ja nemaldos, Ilmārs Šlāpins teica, ka Joņevam tā filma nevarot patikt pēc definīcijas, jo viņš ir romāna autors. Asprātīgi un prātīgi sacīts. Filmā viss nav gluži tā, kā biju rakstījis, tāpēc mana attieksme nav viennozīmīgi eiforiska. Bet daudzas lietas risinātas varbūt pat labāk nekā romānā.

– Bet, skatoties filmu, jums taču nav tāda pati sajūta kā Kārlim Eileram, ne īpaši jaunajam skaņradim, kurš stāstā “Komponists” koncertā nepazīst pats savu skaņdarbu, bet ceļas paklanīties pēc Šnitkes?

– Nē, nē (iesmejas). Tāda sajūta nav.

– Un vēl minētajā stāstā franču ekspertam, kurš visu mūžu klausījies skaņdarbus, tie riebjas, un skaistā fagotiste ir nogurdināta no nemitīgiem skatieniem… Jautāšu jūsu stāstu dauzonīgajā stilā – nu kāpēc, Jāni, jūs tik ļoti nemīlat mūziku un mūziķus?

– Reiz dzirdēju, kā viena rakstniece teica – man nepatīk mūzika. Tas likās skaists, drosmīgs apgalvojums. Jo viņa nesacīja, ka nepatīk, piemēram, džezs vai konceptuālā akadēmiskā mūzika, bet – mūzika vispār.

Es gan tam nevaru piebiedroties, jo man mūzika patīk.

Bet tas izteikums mazliet palīdzēja ar tādu provokatīvu paņēmienu veidotajam stāstam, kurā arī pati mūzika nav mūzika, bet kaut kas cits. Īstenībā – zīmējums.

Saistītie raksti

– Esat teicis, ka centīsieties, lai grāmata “Tīģeris” noteikti nekādā veidā nebūtu romāna “Jelgava ’94” turpinājums. Tā arī ir, tomēr vienā no stāstiem lidojošo šķīvīšu meklētājs džungļos ierauga kokā mūmiju un nodomā – “Pfu, no šādiem skatiem biju atradis, kopš vairs nedzīvoju Jelgavas rajonā.”

– Tas ir zināms reveranss Jelgavai. Meža masīvā Jelgavā tiešām atrada pakārušos cilvēku. Tā ir patiesība. Un to man izstāstīja kāds vīrs, kam bija lemts nelaimīgo uziet.

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
ZD
Zane Dzene
Kultūra
Aktuālā kino izlase
1 diena
LE
LETA
Kultūra
Austrija pašnodarbinātajiem māksliniekiem maksās 1000 eiro ikmēneša pabalstu
2 dienas
LE
LETA
Kultūra
Tapusi dokumentālā īsfilma par pirmo zināmo Latvijas džeza pianistu
2 dienas

Lasītākie

Raivis Šveicars
Ekonomika
Bioreaktora puncī audzina mikroorganismus
52 minūtes
LE
LETA
Dabā
Vai maija pēdējā diena būs saulaina? Laika prognoze svētdienai
57 minūtes
AL
Anda Līce
Latvijā
Anda Līce: Varbūt vienreizējās lietošanas masku vietā var lietot vairākās kārtās salocītu agroplēvi?
51 minūtes
LA
LA.LV
Laukos
VIDEO. Samilzis konflikts starp biškopjiem un rapšu lauku īpašniekiem: bites tika nogalinātas un sabrauktas ar traktora riepām
11 stundas
LE
LETA
Latvijā
Kuldīgas novadā deg kūdras purvs: stiprā vēja dēļ situācija ir neprognozējama
14 stundas