V. Krustiņš: – Vai mums ir iekšēja vēlēšanās pretoties spiedienam uz mums nepieņemamu politiku? Un kur ir stipra opozīcija Latvijā, kas norādītu uz valdības pieļautām nebūšanām. Koalīcijā var kašķēties, bet tai taču jāturas vienprātībā. Opozīcijā esot – vieni skaitās “Maskavas kontrolē”. Otru, stipru sociāldemokrātu iepretī labējām partijām, – vispār nav. 106
– Eiropā skriešana bija pa kaklu, pa galvu. To taču šodien var atzīt. Tas vienkārši tā gāja un notika. Kā teica Aspazija: “Kā mēs gājām, Kā mēs skrējām!” Lielās izbailēs no Austrumiem (tam palīdzēja iepriekšējā vēsturiskā pieredze un iztapīgi ļaudis) cilvēki saskrēja Eiropas Savienībā. Pēc tam vajadzēja darīt, kā liek. Jūs teicāt – ceļu remontē par Eiropas naudu. Bet cik savu resursu Latvija ir zaudējusi, būdama Eiropas Savienības dalībvalsts? Vai tas kaut kur tiek rēķināts? Vai tas ir zināms? Ja izvērtētu mūsu ražotājiem nodarītos zaudējumus, vai salīdzinājumā ar tiem ES fondu nauda nebūtu tikai riekšava centu? Tie ir miljardi, kas ir izsūkti no Latvijas. Simtiem tūkstošu no Latvijas aizbraukušo cilvēku – kāds ir šis aprēķins naudas izteiksmē? Taču tas ir nieks, apjaušot, cik liels ir garīgais zaudējums. Cilvēku zaudējums.
E. Līcītis: – Jāslēdz robežas?
– Pērle nespēj izaugt ārpus gliemežnīcas. Ķīna tūkstošiem gadu saglabā savdabību, būdama noslēgta valsts. Pasaulē valstīm ir jāsadarbojas, nevar pavisam aizslēgt ciet savas mājas durvis, bet nav jāļauj savu māju iznest tukšu! Es domāju, ka Latvija ar savu lauksaimniecības un pārtikas produkciju vien var sevi uzturēt pasaulē. Ar mūsu produktu kvalitāti, ar zemes resursiem un lauksaimniecības tradīcijām Latvija var pastāvēt, tirgojoties ar izaudzēto. Bet to mēs vairs nespējam izdarīt, jo importētās pārtikas preces nosit mūsu ražotājus gar zemi. Getliņu tomāti ir fantastiski garšīgi salīdzinājumā ar nīderlandiešu, spāņu tomātiem, tomēr daudzi nevar atļauties Latvijas tomātus. Cilvēku ienākumi ir zemi, tādēļ tie nevar nopirkt, ko vēlētos, jo papriekš jāapmaksā rēķini, ko pagrūž priekšā ES. Tāds ir tas mehānisms. Tāds ir jaunais koloniālisms. Bet valstij savs iekšējais tirgus ir jāaizsargā. Ja esam ekonomiski spēcīga valsts ar augstu ražīgumu un zemu ražojumu pašizmaksu, tad, protams, nevajag ievedmuitas un citas barjeras. “Stiprie” vienkārši iet tirgos iekšā un nokauj, nosit gar zemi pārējās ekonomikas. Tā tas notiek arī Latvijā.
V. Krustiņš: – Taču esat teicis, ka entuziasms nav beidzies, un jums jāpamato šī doma.
– Ticība ir vai nav, tā neprasa pamatojumu. Es nevaru noticēt, ka cilvēki ir tiktāl “nosisti”, ka vairs nespēs piecelties stāvus, lai kaut ko darītu sevis un savas valsts labā. Visa mana cilvēciskā būtne pretojas pieļāvumam, ka entuziasms ir beidzies un bezizeja ir neatgriezeniska, ka visa šī draņķība, kas notiek ar manu valsti, bezgalīgi turpināsies.
– Ja ir šāda konstatācija un jūsu secinājumi – ko tad vajag darīt?
– Ir svarīgi, ka mēs runājam ar cilvēkiem par šīm lietām, ka cenšamies pievērst tām cilvēku uzmanību.
– Vai, jūsuprāt, mūsu vara sakarīgi runā ar tautu? Tai ir, ko teikt cilvēkiem?
– Reizēm runā. Pietiekami sakarīgi. Īpaši pirms kārtējām vēlēšanām.
